Diena, kad viss tiecas riebties un gribas sist galvu pret sienu.
Protams, nekad neviens man tiešā tekstā nav pateicis: "Atšujies"
Protams, es pati laikus visādus tādus secinājumus izdaru.
Un, protams, es par tiem gruzos. Izdomāju un gruzos.
Man patiesībā vajadzētu būt vienalga - galu galā vienreiz satikti svešinieki nespēlē pilnīgi nekādu lomu manā dzīvē.
Bet es, kā parasti, izsecinu, ka nevienam nepatīku un tālāk risinu ierasto destruktīvo domu ķēdītī.
Tas noteikti tāpēc, ka tu esi nesmuka. Tu esi nesmuka, jo tu esi resna. Tu esi resna, jo tu nedrīksti ēst, bet ēd. Tu neatsakies no ēdiena tāpēc, ka nevari. Tu nevari tāpēc, ka tu neko nevari. Tu savā dzīvē neko nevari.
Tā nu ļoti loģiskā kārtā es izsecinu, ka esmu resna, nesmuka un nekam nederīga. Visi subjektīvie lielumi savēršas perfektā negatīvismā.
Rakstu šo un pie sevis rūgti smejos, jo tajā ir tik daudz patiesības, cik diktē klišejas. Iespējams, citiem taisnība - kā parasts cilvēks ar savām vājībām es tiešām varbūt pat esmu ļoti ok, jo tās veido individualitāti. Bet nē, man taču vajag būt tādai, kā visi, kas visiem patīk. It īpaši tiem, kam riebjas.
Patiesībā es esmu pat pārāk stipra saviem 23 gadiem, tikai ne attiecībā uz uzdrīkstēšanos mīlēt sevi tādu, kāda esmu pagadījusies. Tās man vienmēr pietrūkst.