pozitīvs
Mans dzīves jautājums. Kas es gribu būt?
Žēl, ka atbildi nevar nošpikot, vai kāds varētu pateikt priekšā- bet nu pareizo atbildi. Špikot jau var nepareizās.
Man ir 27. Un vēl joprojām nezinu, kas gribu būt. Iepriekš zināju, bet tad izrādījās, ka tā ir visu tāda tipa meiteņu kā es klišeja- tātad iestādīta doma par to, kas gribu būt sabiedrības, laika ietekmē, ne manis izdomāta. Kaut gan zini, likās.

Tagad rodas jautājums- kā es 19.gados izdomāju aiziet uz Kultūras akadēmiju? Nenožēloju, man patika, bet nu lai būtu papīrs, tikai līdz šim tas ir noderējis. Realitātē, nezinu. Gribu otru izglītību, tikai nav ne mazākās nojausmas kādu. Gribētu mācīties ārstos arī starp citu. Žēl, ka dzīve viena. Un muļļājot daudzas lietas, vienu konkrētu pat nesanāk smuki izslīpēt.

Vakar ar Rihardu kopā turpinājām plēst tapetes. Divatā ir ātrāk, bet tāpat vēl pusistaba palikusi. Plāni weekendam gatavi. Plēst tapetes līdz vēmienam.