Kāpēc?
Šodien sajūtas ir brašas. Viss ir superkārtībā, par spīti trakajam vīkendam. Bet... ir bet..

Bļāviens, man ir rokas stiepiena attālumā satriecošs jauneklis - Rihards. Bet.. tagad Kāmīša dēļ es esmu sajaukusi sev galvu. Laikam tā vajadzēja. Vajag man to Rihardu? Viņam es ļoti patīku, viņš ir lielisks, bet... ja es zinu, ka viņam vajag mani arī pēc tam, kad esmu viņu šausmīgi piečakarējusi utt, man pazūd apetīte. Man pat nav vēlmes pēc mīļuma devas. Es to mīļuma devu jau esmu svešās gultās dabūjusi. Un izmantota es nejūtos, jo nu ok, mani pavedināja pilnīgā manis nevarības stāvoklī, bet es tāpat ar savu nevarību ņēmu virsroku mūsu netīrajās gultas spēlītēs.. Tagad man galvenais, kas galvā sēž ir sakārtot savu materiālo stāvokli un bīdīt lietas, un par puišiem vispaŗ aizmirst, negribu būt atkarīga un rēķināties ar kādu. Kaut gan pavisam nesen tāds bija mans sapnis. Esmu pārāk patstāvīga un feministiska palikusi, man nevajag palīdzību, pati visu varu. Bet nu sarunāts man ir svētdien randiņš ar R.

Bļāviens, starp citu laiki pienākuši, kad man pašai dzeku vārdi galvā jaucās, jo viss notiek pārāk strauji manā dzīvē un šobrīd arī pārāk lielā putrā.

Ja es uzmetīšu R, tad es būšu tiešām liela idiote, to es saprotu. Man vienkārši tomēr ir bail no kaut kā nopietna un es negribu viņu sāpināt un pievilt, kaut gan es jau to esmu paspējusi. Šoreiz esmu iepinusies riktīgajās auzās. Trakāk nav bijis, jo šoreiz es esmu tā pinēja.

Ja kāmis nerakstīs, tad viss būs super, bet ja rakstīs, tad auzas garantētas.