viss ir kārtībā
Satiekot Rihardu, es priecājos, jo es apzinos, ka man neviens nav vajadzīgs, un ka dzīvot vienai rupji sakot ir zajebis. Tagad sākot domāt par nopietnākām attiecībām, saprotu, ka pati baidos, jo tas ir liels solis. Un ja vēlmes nesakrīt?! Es vienkārši neizdarīšu spiedienu, viņš nav karjerists, viņam neko nevajag dzīvē, tikai bmw, skaistu sievieti, kura smaržo un neiet uz kūti. Es gan gluži tāda neesmu. Ja man vajadzētu izsisties, es arī būtu, esmu gatava audzēt cūkas, slaukt govis, pat varētu varbūt mēģināt vistu nokaut, ja tas būtu nepieciešams. Esmu gatava darīt jebko, lai nākotne būtu gaišāka. Bet ja pilsētnieks uzskata, ka tādas meitenes ir fuj, jābūt tīrām un smaržīgām ar skaisto manikīru, tad, lūdzu, nodrošini man to.

Viss ir kaut kā apskaidrojies. Šobrīd krāju ASV braucienam. Ir aizskaitīti 750 EUR, šomēnes vajadzētu vēl 200 aizskaitīt un tad mēģināt noturēties un nepirkt kurpes visu laiku. Pēc amerikas ir jauns uzdevums, jāsakrāj mašīnai, sliktai, pofig. Otrais golfs nemaksā dārgi. Tad nexts ir tas, ka visu laiku jāinteresējas pa izstādēm un pasākumiem un jāvāc informācija par biznesa ideju, ko taisamies ar manu biznesa partneri realizēt nākamajā pavasarī. Bļin, vajadzetu smukai naudiņai ienākt. Tāds ir pagaidu plāns. Viss ir vietās. Un vīrieti laikam man pat nevajag, nu tikai seksam un mīļumam vajag. Pārējo es mēģināšu nodrošināt pati, jo gribu bērniem uzcelt māju un nodrošināt visu skaistu. Un nav ko uzspiedoši meklēt otro pusīti, tā pati atnāks- agrāk vai vēlāk. Jādzīvo pēc paša tīras sirdsapziņas.

Bet savu mīļo Rihardu es paturu, viņš ir īsts jaukums. Paskatīsimies kā tur izdosies, jo nu mērķi mums vispār nav kopīgi, bet es jau nemācīšu dzīvot viņu, kā arī ceru, ka viņš nemācīs mani. Katram savas vīzijas. Galvenais ir apmeirināt katram savas, un necelt brēku par to, ka neesam vienādi.