Ekspektācijas vs realitāte
Varu tagad aprakstīt tikai ekspektācijas, kas varu derēt ne sūda nepiepildīsies.

Esmu superexcited. Pēc 14.maija mums ar Kāmi būs kaut kāds pusrandiņš, mēs sarunājām taisīt balli un lietot alkoholu par godu manai v.d. (Es klusībā zinu, ka tas pusrandiņš nemaz nenotiks). Esmu excited, jo mēs kopā varētu izskatīties vnk supervareni. Izcili. Es īsti nezinu kāda mums būs tikšanās un kur vispār, bet es jau ļoti gribētu iet tautā un kādā bārā kaut vai pasēdēt, lai man būtu iemesls ļoti skaisti saģerbties, jau tagad redzu savu oranžo kreklkleitu, augstpapēžu zābakus, melno mētelīti, brīvos garos blondos matus, standarta smukiņo make-up un uzkalotiem nagiem rust krāsā, kā arī zinu, ka zem apģērba man būs mana sarkanā apakšveļa, kas man liek justies superīgi un man būsu VS Boomshell smaržas. Vienkārši super. Nu es ceru ka mēs iesim kaut kur, jo nav kaut kā garstāvokļa kā diviem lohiem sēdēt pie galda un romantiski skatīties acīs. Foršāk būtu iziet sabiedrībā, man kaut kā tā šķiet. Bet esmu tā safanojusies par iespēju vispār iziet ārpus mājas un vispār kaut ko padarīt un vēl ar Kāmi. Super.
Brīžiem jau man šķiet, ka mēs vien tādu beigtu šinšilu spārdam, bet nu iedzert jau var kopā. Gribu. Nu ok, varu derēt realitāte būs saplēstas zeķubikses, es raudāšu par kaut ko, vai vakars galīgi būs sūdīgs un nekas nebūs. Vai arī vispār nebūs mums pusrandiņš. Nebūtu šokā, bet es šobrīd gribu pasapņot, gribu to pusrandiņu ļoti :*