Bija daudz ko lasīt par masu pasākumu, kas notika pirms 10 gadiem. Bet super. Smaidīju, jo paskatoties pagātnē, pagātnes pierakstos Tu jau zini, kas notiks tālāk, bet tad, tad nebija ne mazākās nojausmas. Kā mazi muļķīši darījām lietas pirmo reizi, kas tagad liekas ptfu easy, par ko tur bija satraukies. Tieši tāpat kā pēc desmit gadiem skatīsimies uz šo dienu.
Šodien es neredzu nākotni, un es tikai eju un meklēju sev dzīvesbiedru. Esmu jau daudzus apošņājusi, nevar saprast. Kas, kad būs, nebūs? Pēc desmit gadiem jau es domāšu noteikti- nu bija man problēmas tad? Mierīgi dzīvoju cepuri kuldama. Biju jauna un burvīga.

Vispār gribēju pievērst uzmanību vārdam "dzīves biedrs". Kaut kā runu plūdumā sapratu, ka es meklēju nevis vīru, vīrieti, vienalga ko, bet dzīvesbiedru. Dzīve ir ceļojums, un dzīve ir īsa, tāpēc ir skaidri jāzin par savu dzīves biedru, vai tiešām dārgās dzīves stundiņas un mirkļus esi gatavs pavadīt kopā, sevis dēļ, sava prieka dēļ.

Ir jāatrod cilvēks, kuram Tu no rīta pasmaidi atverot acis, apķer un izstaro prieku. Stāsti muļķīgus jokus un smīdini viņu. Kuram Tu uztaisi brokastis, jo Tu gribi viņu iepriecināt. Kuru Tu atbalsti un paņem savā azotē, kad viņam tas ir nepieciešams. Kā arī sajūta, kad esi drosībā un zini, ka labākais ir vēl tikai priekšā. Cilvēks, kurš Tev neapnīk, cilvēks, kas ir Tavs draugs un Tavs intimo piedzīvojumu kompanjons. Tas viss ir tik skaisti. es gribu sev dzīvesbiedru atrast, bet nu šito, uz mūžu.