Mana sirsniņa smilkst kā nabaga kucēns.

Man tiešām gribētos sevi iepļaukāt par to, ka tik naiva un stulba esmu, bet es nevaru pavēlēt tām savām debīlajām jūtām uz visu, visiem utt :D Tas ir smieklīgi un tajā pašā laikā nereāli debīli. Man vienkārši ir pārāk daudz enerģijas, jūtu utt un kā kāds man paliek tuvāks, man šķiet, ka es viņu mīlu, gribu, lai mani mīļo 24/7 un nekad nelaiž vaļā. Tā arī es tos džekus visus kā vienu aizbaidēju :D Nu dura kas dura. Tagad es sēžu un domāju, kapēc man Tomiņš neraksta. Pirms 2 nedēļām simtu gadu man vajadzēja, lai viņš rakstītu. Tagad kad viņu satiku atkal un kaut kāds foršs vakars izdevās, es jau atkal apmēram iedomājos mūsu bērnus un laimīgo dzīvi kopā. Nu es gluži tik tālu neaizdomājos, bet nu no sērijas. Un pie velna, vainīgs ir tikai tas, ka man ir pārāk daudz jūtu, un ja kāds piekļūst tām klāt, tad sākās kaut kāda jūtu lavīna. Kam tas ir izdevīgi?

Reāli es no sirds viņu ļoti vēlos vēl satikt un tā, bet es zinu, ka nevajag.. nevajag! Es zinu kā varētu būt, es izdarītu visu debīlāko, kas vien ir iespējams. Un ļoti iespējams, ka es sāktu raudāt, ļoti reāli. Es pat ja liktu totalizārotā, dotu kādus 70 %. Nu nav man pilns rublis. Nu gluži vest pie vecākiem un teikt, ka mīlu viņu to nu gan es nedarītu, bet citus "ko obligāti nedarīt otrajā randiņā" lietas jau darītu noteikti. Ļoti iespējams, ka arī paslīdētu man kāja, iekristu dubļos, nolamātos savā matam mēlē, uztrauktos ar trīcošām rokām kaut kādu suņa murgu vervelētu, kaut ko neinteresnatu. Derdzas. Viņš nebija manā sarakstā un plānā. Nu nebija. Viņš bija mans sarakstīšanās boyfriends kopš decembra un nekas vairāk. Ai.

Galvenais, ka es pat neprotu notēlot vēso čiksu. Es jau mēģināju, man toreiz kad tikāmies izdevās, bet kad viņš aizbrauca, sapratu, ka bļāviens, viņš ir foršss. un visu nedēļu domāju pa viņu. nu wtf. dura, man nav citu vārdu. Man nebija plāns ieķerties viņā, čista nē. Un kāds vēl ieķerties?! Es pat neesmu pārliecināta vai man viņš pa īsto patīk, man tikai tā liekas. kreizī. kreizī. jaiet ārstēties.