Nepareizā laikā
Ha. sākas brīvdienas pēc 20 minūtēm. Un man nav nekāda plāna. Cik zinu neko nedarīšu. Speciāli. Varbūt tikai tik cik nepieciešams. Bet tā neko. Klausos latviešu hiphopu un domāju par uguni. Par dzīvi, par saprašanu. Bļāviens, nezinu kapēc esmu te un kapēc tik daudz atklājumu par visu man nākas saprast. Tik neiedomājami nereāli esam mēs un tik daudz ir ko mācīties, apgūt, izprast un tā. Tik daudz tēmu, kurās esam vāji un nepilnīgi. Tik daudz meikļu nepatīkamu un iespēju apzinātu, bet nerealizētu. Mēžāžīgums. Un tagad sāku atkal domāt. Esmu baigi deep iekš to depression, jo mani visu laiku dursta ar dunci sirdī un tad lēni velk dunci laukā, bet tad atkal paiet pāris dienas un es saprotu, ka tā ir pieredze, lai paskatītos uz citām lietām ar citu acu skatu. Pasaule ir grēcīga, to tik vien redzu, bet arī tik aizraujoša un plaša, bet arī šaura, jo plašums nav pilnība. Pilnība nav definēta, tāpēc arī to apjaust un sameklēt nav īsti iespējams, ja Tev nepietiek ar to, kas Tev ir. Labāk parādiet man cilvēku, kuram pietiek ar to, kas viņam ir un viņš ir pilnīgs. Varbūt esmu persimiste, jo man neiet un domāju, ka visur viss ir melnā krāsā krāsots, bet nu ja tā nav, tad piemēru lūdzu, jo neticu nevienam vārdam šajā zemes virsū, kad tavs tuvākais cilvēks Tev acīs skatīdamies melo, jo melo pats sev un noliedz savus grēkus savās un manās acīs. Nozēlojams. Baltie un melnie, labie un ļaunie, ja neesi pozitīvs. kaunies