ie ir ne tikaI
Modernā rūpniecība pārvērtusi patriarhālā meistara mazo darbnīcu par lielu rūpniecības kapitalista fabriku. Fabrikā sablīvētās strādnieku masas tiek organizētas kā kareivji. Kā rūpniecības ierindas kareivjus viņus pakļauj veselas unteroficieru un oficieru hierarhijas uzraudzībai. Tie ir ne tikai buržuāzijas šķiras, buržuāzijas valsts vergi, viņus ik dienas un ik stundas verdzina mašīna, uzraugs un vispirms atsevišķais buržuā - fabrikants pats. Šī despotija ir toties jo sīkumaināka, nīstamāka, sarūgtinošāka, jo atklātāk par tās mērķi tiek proklamēta iedzīvošanās.
Jo mazāk veiksmes un spēka prasa roku darbs, jo vairāk attīstās modernā rūpniecība, toties, jo vairāk vīriešu darbu izstumj sieviešu un bērnu darbs.
Proletariāts pārdzīvo dažādas attīstības pakāpes. Viņa cīņa pret buržuāziju sākās reizē ar viņa eksistenci. Viņi iznīcina konkurējošās svešzemju preces, viņi sadaudza mašīnas, dedzina fabrikas, viņi mēģina atkal atkarot zaudēto viduslaiku strādnieku stāvokli. Šai pakāpē strādnieki ir pa visu zemi izkliedēta un konkurences sadrumstalota masa.
Attīstoties rūpniecībai, prolitariāts ne tikai vairojas; tas sablīvējas lielās masās, viņa spēks aug, un viņš to arvien vairāk sajūt.
Strādnieku apvienošanās kļūst arvien plašāka. Darba samaksu nospiež visur vienādi zemā līmenī. Buržuāzija atrodas nepārtrauktas cīņas stāvoklī.
Proletārietim nav īpašuma; viņa attiecībām pret sievu un bērnu nav vair nekā kopīga ar buržuāziskās ģimenes attiecībām; modernais rūpnieciskais darbs, modernais kapitāla jūgs - Anglijā tāds pats kā Francijā, Amerikā tāds pats kā Vācijā- atņēmis tam jebkuru nacionālu raksturu. Likumi, morāle, reliģija, visi tie viņam ir tikai buržuāziski aizspriedumi, aiz kuriem slēpjas buržuāziskas intereses.
Proletāriešiem nav nekā sava, ko sargāt, viņiem jāsagrauj viss, kas līdz šim sargājis un nodrošinājis privātīpašumu. Visas līdzšinējās kustības bija mazākuma kustības vai notika mazākuma interesēs. Proletāriskā kustība ir milzīgā vairākuma patstāvīga kustība milzīgā vairākuma interesēs.
Modernais strādnieks turpretī nevis ceļas līdz ar rūpniecības progresa celšanos, bet grimst arvien dziļāk zem savas paša šķiras dzīves nosacījumiem.
PROLETĀRIEŠI UN KOMUNISTI
Komunisti atšķiras no pārējām proletāriešu partijām tikai ar to, ka viņi, no vienas puses, dažādo nāciju proletāriešu cīņā izceļ un aizstāv visa proletariāta kopīgās, no tautības neatkarīgās intereses; no otras puses, ar to, ka dažādajās attīstības pākāpēs, kādas pārdzīvo cīņa starp proletariātu un buržuāziju, viņi niemēr pārstāv visas kustības intereses. Komunismam raksturīga ir nevis īpašuma likvidēšana vispār, bet gan buržuāziskā īpašuma likvidēšana. Kapitāls nav personisks, bet gan sabiedrisks spēks. Komunistiskajās sabiedrībā uzkrātais darbs ir tikai līdzeklis, lai paplašinātu, padarītu bagātāku, atvieglotu strādnieku dzīves procesu.