Puteklis
Šonakt miegs bija pavisam salds. Tā viņa vēl nebija gulējusi. Viņa piecēlās, ar smagu elpu nopūtās, jo bija pienākjusi diena, ko viņa negribēja sagaidīt. Viņa aizgāja līdz savam lielajam skapim, izvilka ārā pašas melnākās drēbes un nolika tās uz kumodes. Saģērba mugurā melnu mežģīņu blūzi un malnus lindrakus.
Pienāca pulksten viens. Viņa iekāpa savā tumši zilajā mašīnā un devās ceļā kā pati uz savām bērēm.
Viņa devās uz sava mīļotā bērēm.
Kopā bija pavadīts viņas mūžs, un arī viņas mīļotā. Kādi piecdesmit gadi bij.
Viņa stāvēja tur, tērpusies melnā tērpā un skatījās uz viņu. Domāja : ''Tu biji man viss, mana mūža lielākā laime. Es nezinu, ko man darīt.'' Viņa nokrita ceļos pie viņa zārka un pēdējo skūpstu iedeva uz pieres svētīdama viņu. Pāris simboliskas asaras nobirdinādama, viņa piecēlās un valdījās visu cermonijas laiku.
Notika apbedīšana. Notika mielasts.
Viņa viena atgriezās mājās, visas mantiņas salika pa vietām, visu izdarīja kā parasti. Bet ejot cauri viņas vīra istbai viņa salūza. Nokrizdama ceļos viņa skaļi izkliedza :''NĒ!!! Kapēc tam bija jābūt viņam? Kapēc? Tu varēji ņemt mani, kapēc tu paņēmi manu vīru? Es nezinu kā lai tālāk dzīvoju..'' Visas mantas atgādināja viņu.. '' Es esmu viena, man vairs nav nekā! Manī mājo vientulības elpa, kas nedod man mieru. Man vairāk nav balsta'' viņa raudādama teica. Izmisums. Tās bija histeriskas asaras, kuras noslaucīt nevarēja. Viņa gribēja mirt, gribēja būt kopā ar vīru.
Viņai palika liela māja, saimniecība, nauda, bet vai tad viņai vaidzēja kaut santīmu? Viņai vajag tikai savu mīļotā acu skatu.