buc
Kā vienmēr redzam mēs tikai labo.. tikai to ko gribm redzēt, bet tomēr pienāk, laiks, kad rozā brilles tiek noņemtas un tad skats uz dzīvi mainās.. Man jau patīk staigāt ar rozā brilleem, jo tad pasaule šķiet saulaināka un krāsas spilgtākas.. Bet kur ir jēga sevi mānīt?? Es te rakstu pilniibaa ret saviem uzskatiem, jo esmu tīrākā sapņotāja vsādā ziņā, bet realitāti es uztveru skarbi un vienmēr esmu gatava uz sliktāko, kautgan nēsmu jau necilvēks, un bieži sagaidu vilšanos un tada tipa negatīvas lietas... Uzskatu, ka brilles nēesā tad, kad tas būtiski neietekmē tevi un nesāpina.. kautgan sapnjojot pa kautko ir saapiigi pamosties un saprast, ka tā nekad nebūs un šauj sevi nost vai ko dari tu nekad, nekad to nespēsi labot!!! Tur tā lieta, ka mani sapņi nekad nepiepildīsies, jo tie ātri izgaist!!