Pēc vakardienas līdz 3am nomācījos, lai gan sāpēja acis. Šodien turpināšu ar nākamajām 2 lekcijām, bet gan jācenšas iet laicīgāk pie miera.
Lieta tāda, ka atkal piedzīvoju miega paralīzi, un šoreiz bija trakāk, daudz trakāk :(
Kā pamodos, pa pusmiegu nosūtīju labākajam draugam atstāstu ar to, kas notika; pusē no 6min audio ieraksta jau ar asarām. No rīta pārklausoties arī asaras acīs, tas bija drausmīgi.
Man likās, ka es nogalināju savu māsu. Viņa atsacījās ēst, man bija jāpieskata. Man bija tik ļoti, ļoti bail no viņas. Vienā brīdī es jautāju vai viņa vispār redz mani, vai viņas acis strādā. Tik, tik tieviņa, ka rokās paņemot man likās, ka es salauzu un nogalināju. Bet jau nākamais ko atceros, ka otra māsa teica, ka viņa mani sauc. Es jau tad kliedzu sapnī, mēģināju sasaukt otru māsu, pateikt, ka es nevaru pie viņas iet, ka man ir ļoti bail; man likās, ka viņa ir tepat virtuvē, manā dzīvoklī. Bet es nevarēju, nu nevarēju ne skaņu izdvest. Atnākot bija vissmagāk, jo pie māsas es ieraudzīju savu ķepainīti, visticamāk, jo viņa man blakus guļot kustējās, parādijās arī murgā. "Skaties kur viņa tagad guļ, pie manis!" ar vārgu smaidu. Un es sāku raudāt, un man arī tagad asaras acīs, jo man tiešām likās, ka ķepainīte, kura guļ tikai un vienīgi pie manis, aizgāja pavadīt ar viņu pēdējo naksniņu, man tiešām likās, ka tas būs viss; es turēju viņas roku un raudāju.
Un tad tas drausmīgais klauns parādījās, kurš mani vilka uz līdzīgu likteni. Es sāku smieties par viņa centieniem mani pavilkt līdzi, bet sapratu, ka nevaru pasmieties. Tajā brīdī es mēģināju, man vienā brīdī likās, ka pa īstam miegos kā maniaks smējos, bet tad ķepainīte būtu mani pamodinājusi. Un es pamodos, man izdevās sevi pamodināt, bet paskatījos uz durvju aili un viņš tur joprojām bija, stāvēja un skatījās; atvēru acis, bet viņš nekur, NEKUR nepazuda, un tikai stāvēja, lai arī kā es gaidīju, ka pamodīšos un tur nebūs; līdz es pamodos un sāku raudāt, tas viss bija briesmīgi.
Un tāpēc man jau tagad sāp acis. Un miegs arī nāk.