Vispār es pati ne līdz galam saprotu kāpēc es badojos.
Iespējams, tā ir vairāk sava veida pašiznīcināšana, jo nav jau tā, ka domāju, ka man obligāti vajadzētu zaudēt svaru. Nav vairs tik tālu zem 50kg, bet kaut kā patīkamāk, kad redzu, ka kājas paliek slaidākas un rokas vēl mazākas. Nezinu vai kādreiz būs gana. Nedaudz arī atgriežos pagātnē, kas aktīvi bija problēmas ar to - atceros kā ēdu vien 2 reizes nedēļā, ja trakāka pagadījās. Bet tas jau bija gadiem atpakaļ, kādi 6 gadi pagājuši. It kā pēc tā kaut kur pazuda tas viss, lai gan pēdas vēl manāmas gan domāšanā, gan ikdienas dzīvē.
Otrs pluss ir tas, ka man vienkārši mazāk sāp. Problēmas ar labo kāju un asinsriti - jo mazāka es esmu, es esmu pamanījusi - jo vieglāk man ir, mazāk sāp. Jau kaut kur fonā nedaudz stāv tās sāpes, bet reizēm es paskatos uz savām kājām un saprotu - tieviņas, nesāp, it kā nebūtu asins saindēšanās atstāto pēdu (hehe).
Tā nu pēdējā nedēļa nebija īsti stabila. Neatceros kad konkrēti tas sākās tā, bet atceros, ka jau pirmdien vienkārši pazuda apetīte. Tālāk arvien mazāk un mazāk ēdu. Sākumā jau tā nenopietni tas arī bija, bet uz darbu ejot jau jutu, ka grūti paiet. Pirmā maiņa, kas bija 15h, apēdu gan sviestmaizīti, bet tas bija pēc tā kā es jutu, ka vien nostāvēt iet ar grūtībām un pieliecoties sirsniņa arī kūleņus sāka mētāt. Otrā diena bija 16 stundas, bet atnācu uz maiņu nedaudz ieēdusi brokastis. Pie kam kas par dienu pirms tā :) Gulēju maz, bet vismaz satiku E. Nedaudz aktīvāk pastrādājusi jau jutu, ka kļūst netipiski grūti elpot maskā, pietupos brīvos brīžos par ko kolēģe arī pasmējās. Arī bija piebildinājusi, ka uz galda stāv šokolāde, ka varu cienāties - 1 gabaliņš un jau vieglāk palika, apēdu arī otru. Pēcāk kolēģe piedāvāja - vai atstāt šokolādi man, vai nest prom, bet es gan atteicu sakot, ka ar 2 gabaliņiem pietika.
Tas arī viss līdz pamodos pēc šīs 16h maiņas, tad gan tā normāli paēdu un pat atvēru lācīša ķepainīša šokolādi, kuru uzdāvināja jauks klients, kas parasti draudzīgi man kādu gardumiņu atnes. Vispār arī tas man likās ļoti mīļi - atnākot viņš apvaicājās kā iet, parunājām un ejot prom vēl pajautāja - vai vēlos ko? Protams, ka teicu nē - un es to tiešām tā arī domāju, jo kaut kā vienmēr liekas, ka neesmu pelnījusi, lai citi dara jaukas lietas priekš manis. It kā sākotnēji pārliecināju, ka neko nevēlos, bet jau ejot prom viņš tāpat atgriezās.
Un vispār tās 16h sanāca tikai tāpēc, ka kolēģīte atnāca mani nomainīt ar temperatūru. Iet uz angīnas pusi un es ļoti ceru, ka atlabs ātri - viņa pat nevēlējās, lai es turpinu strādāt, pati jau bija atnākusi uz maiņu, bet ar veselību joki mazi tomēr. Tad nu piezvanīju labākajam draugam, lai sarunātu, ka viņš savāc atslēgas un izved ķepainīti priekš manis.
Tā nu man iet. Mēģinu tikt galā ar universitātes pēdējiem darbiņiem, drusku jau apnicis šis skrējiens un gribu, lai sākas vasara, lai varu kaut drusciņ atpūsties, bet drīz vien jau pienāks.