Labāk
Nedaudz pagulēju un pamodos jau jūtoties labāk - izvedu ķepainīti, aizgāju uz veikalu.
Bet pats piedzīvojums sākās, kad atnācu no veikala, jo izdomāju ar ķepainīti iet uz parku.
Pirmajā stāvā dzīvo vecāks pārītis, bieži nonākot lejā redzu, ka spīd gaisma uz palodzēm, tur pat arī stādiņi.
Jau nākot mājās no veikala redzēju, ka mašīnā daudz ūdens pudeles, kuras vīrietis nēsā uz pagrabu - 2 minūtes un mēs jau bijām atpakaļ ārā, tāpēc piedāvājos palīdzēt sanest, jo visa mašīna pilna ar pudelēm.
Tad nu pāris minūtes un uz pēdējās atvadoties saku, ka vairāk nav un tad nu mēs dodamies tālāk savās gaitās.
Vispār jau es ne pirmo reizi vien saprotu, ka man ļoti patīk mani kaimiņi, prieks iznākt sasveicināties, small talk etc, bet nu vairāk gan es īpaši par to nedomāju - smaidīgas izstaigājām parku.
Jau atpakaļ pie mājas viņa sieva, laikam, pamanīja, ka mēs nākam atpakaļ un kāpņu telpā iznāca, saucot mani pienākt - ar maisiņu rokās. Teica, ka vīrs esot bijis jau tā noguris. Es gan teicu, ka man tas nebija grūti un neko negribu ņemt par to.
Bet nu viņa gan jauki, paskaidroja, ka iekšā garšaugi un kā es varētu pagatavot.
Tā nu es tiku pie meža ķiplokiem :) Bet sirsniņu gan, domāju, šis žests man sildīs vēl ilgāk