Pats par sevi - Par traģēdijām

wowow@14:35 - Par traģēdijām

Traģēdijai ir nepieciešama seja. Cilvēka, vislabāk bērna seja. Mani, lai cik arī neērti būtu to atzīt, neuzrunā traģēdija, pat ļoti liela traģēdija, kad tā tiek atspoguļota tradicionālajā veidā avīzēs un TV ekrānos- ar ņirbošajām bildēm vai masu skatiem. Nekāda, tiešām nekāda personīga pārdzīvojuma. Nav žēluma, jo nav uz ko to vērst. Drīzāk tāda garlaikota interese- nu cik ilgi tie bojāgājušo skaitlīši palielināsies vai kāda interesanta kadra meklējums- vienīgais kas liek skatīties traģēdiju atspoguļojumus.

Un tad- tiec pie kaut kā konkrēta, pie konkrētas sejas. Ar kuru vari identificēties, kuras sāpi vari izprast un sāpēt līdzi.

Šis puisītis pazaudēja vecākus Indonēzijā. Pārsutiet šo foto tālāk,iespējams kāds radinieks atpazīs zēnu.Lūgums pārsūtīt šo foto VISIEM, VISIEM, paldies!

Saņēmu pa ķēdi, un kā izrādās (laipni komentāros norādīja

mrssanderz), puisītis jau ir atradis tēvu.

(6 raksta | ir doma)

puce / 6. Janvāris 2005@14:37

http://edition.cnn.com/2004/WORLD/asiapcf/12/29/tsunami.sweden.boy.ap/
puisītis jau labu brīdi ir pie tēva... vismaz šis konkrētais.

(Reply to this) (Link)

skuka / 6. Janvāris 2005@14:37

Man ar to atsūtīja, un es pārsūtīju tālāk, bet tūdaļ gan pienāca ziņa, ka bērnu jau ir atradis vectēvs. Ja nemaldos, vakar.

(Reply to this) (Link)

shelly / 6. Janvāris 2005@14:55

Smieklīgākais bija tas, ka paralēli cibai man atvērts draugiem,lv, kur gaidīju viena jauna metālista bildes paplašinājumu. Tas izleca reizē ar tava pousta pilno versiju. Jutos mēreni pārsteigta par Indonēzijas bērnu progresīvajām tieksmēm.

(Reply to this) (Link)

tipa75 / 6. Janvāris 2005@15:58

Es, savukārt, vakar saņēmu vēstuli no Somijas, ka bērna vecmāmiņa ir pieteikusies, bet vecāki, diemžēl, esot bojā gājuši.

Pats par sevi - Par traģēdijām

6. Jan 2005

wowow@14:35 - Par traģēdijām

Comments: