Šis puisītis pazaudēja vecākus Indonēzijā. Pārsutiet šo foto tālāk,iespējams kāds radinieks atpazīs zēnu.Lūgums pārsūtīt šo foto VISIEM, VISIEM, paldies!
Traģēdijai ir nepieciešama seja. Cilvēka, vislabāk bērna seja. Mani, lai cik arī neērti būtu to atzīt, neuzrunā traģēdija, pat ļoti liela traģēdija, kad tā tiek atspoguļota tradicionālajā veidā avīzēs un TV ekrānos- ar ņirbošajām bildēm vai masu skatiem. Nekāda, tiešām nekāda personīga pārdzīvojuma. Nav žēluma, jo nav uz ko to vērst. Drīzāk tāda garlaikota interese- nu cik ilgi tie bojāgājušo skaitlīši palielināsies vai kāda interesanta kadra meklējums- vienīgais kas liek skatīties traģēdiju atspoguļojumus.
Un tad- tiec pie kaut kā konkrēta, pie konkrētas sejas. Ar kuru vari identificēties, kuras sāpi vari izprast un sāpēt līdzi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
mrssanderz), puisītis jau ir atradis tēvu.