| skuka / 12. Aprīlis 2004@15:44 | |
Es jau zināju.
Bet, velns lai parauj, ir arī pavisam sūdīgi mirkļi. Kad tu esi netaisnīgs pret bērnu, izgāžot uz viņu dusmas, kas pienākas citam. Vai skumjas, kas tevī dzīvo. Vai to pašu and then your life..."... jo tu jau arī viņā ieraugi to nākamo pieaugušo. Fuck.
Piedod.
"Tu" bija domāts "es".
Un es esmu nepasakāmi bēdīga šodien.
| wowow / 13. Aprīlis 2004@10:24 | |
Man visvairāk bail no ikdienas rutīnas, noguruma un pelēcības, kas līdzīgi kā nospeķota stikla rūts nelaiž sauli iekšā, aizzieķelē priekus un bēdas prastā eksistencē un uzmanības deficītā. Lai gan mazais visu laiku rūpējas, lai mēs neieslīgu pašpietiekamībā (maršruts uz Vienības gatvi atkal nesen tika atjaunots ar MIIIILZĪGU punu- ja nu viņš TĀ cenšas kaut ko pateikt?)
Zināji ko?
| skuka / 13. Aprīlis 2004@10:43 | |
Aizmirsu, ko zināju. Kaut ko par par tēviem un dēliem laikam, vai drīzāk - par Tevi.
Bet tas maršruts lai Tevi nesatrauc. Ar vienu no bērniem es to esmu mērojusi neskaitāmas neksiatāmas reizes. Ir tādi bērni. Bet tad viņi pieaug.
