Man visvairāk bail no ikdienas rutīnas, noguruma un pelēcības, kas līdzīgi kā nospeķota stikla rūts nelaiž sauli iekšā, aizzieķelē priekus un bēdas prastā eksistencē un uzmanības deficītā. Lai gan mazais visu laiku rūpējas, lai mēs neieslīgu pašpietiekamībā (maršruts uz Vienības gatvi atkal nesen tika atjaunots ar MIIIILZĪGU punu- ja nu viņš TĀ cenšas kaut ko pateikt?)
Zināji ko?