| dzingla - Jā. / 21. Jūnijs 2004@15:36 | |
& pēc daudzām tādām nogalināšanām rodas zombijs.
| krii / 21. Jūnijs 2004@15:42 | |
Tieši tā. Un, kad tu esi kļuvis pavisam stiprs, tev vairs nav nekā. Vai vismaz nekā, ko būtu bail zaudēt.
Tad tu esi stiprs un brīvs. Un samaksājis.
| skuka / 21. Jūnijs 2004@16:15 | |
Nav tiesa, stiprs nenozīmē - nejūtīgs un nenozīmē - nabags. Stiprs pat nenozīmē - bezbailīgs. Bet tas, ko nogalina, tam, acīmredzot, nav bijis vērts dzīvot.
| krii / 21. Jūnijs 2004@16:36 | |
Stiprs nenozīmē - nejūtīgs, bet jūtīgums visbiežāk ir cena, kas jāmaksā, lai kļūtu stiprāks. Tā kā āda, kas pēc tulznu pārplīšanas kļūst biezāka.
Droši vien ir arī citas iespējas. Es nezinu par tām tikpat kā neko. Varbūt neskaidri nojaušu.
Domājot par spēku un jūtām, man vienmēr nāk prātā filma "Atgriešanās" - tā, ko uzņēmis jaunais krievu režisors, kura uzvārdu piemisu, tā - par tēvu un viņa diviem dēliem. Tieši to skatīdamās, es pirmo reizi aizdomājos par to cenu, ko maksā vīrieši, lai izaugot kļūtu stipri.
tam es ticu vairaak kaa "pareizajai" versijai..
| skuka / 21. Jūnijs 2004@16:16 | |
Un kas Tev vispār tā par sasodītu krīzi? Ko? Uzraksti @, ja gribās.
īsti puikas neraud, bet paaugas un vairāk vai mazāk slepeni dzer, izvaro sievas, apmeklē psihoanalītiķi, pērk itkā vajadzīgas lietas - atkarībā no tā, kā galvā sametas tievie, trauslie vadiņi. Neies jau bimbāt, koa ?
| amalija - MHM / 21. Jūnijs 2004@22:58 | |
nogalina vienreiz kaut ko, otrreiz kaut ko citu, trešo ceturto...piecdesmito. Kāpēc mēs pēc tam vēl esam dzīvi? Un cik tās mazdaļiņas jānogalē, lai vairs nevarētu pat saukties dzīvi?
| teeja / 22. Jūnijs 2004@12:35 | |
jā,
bet tas nekas tas nekas tas nekas tas nekas
atmirst rudimenti, kas tāpat neder ne vella
