Acīmredzot man ir disleksija. Tā kā man ir disleksija, es ne īpaši spēju iedziļināties dienasgramata piedāvātajā disleksijas definīcijā, taču es domāju ka man tā ir tāpat kā karpālā tuneļa sindroms un osteohondroze. Nu ja vēl nav, tad tūlīt būs. Bet disleksija točna man ir, jo nespēju izlasīt nevienu tekstu, kas ir garāks par vienu ekrānu kompja monitorā. Nevaru palasīt gandrīz nevienu grāmatu, grāmatas par "profesionālām" tēmām (nu tur menedžments, psīcholoģija, mārketings utml.) nevaru palasīt itin nemaz, labākajā gadījumā spēju izlasīt līdz satura rādītāja otrajai lapai, sliktākajā- pavirši šķirstu līdz atrodu kādu no "tipiskajām" shēmām- vai nu tur produkta dzīves cikls vai portera kvadranti (vai jebkuri citi kvadranti), tad veru ciet un secinu, ka šī nu ir kārtējā grāmata, kas ir par to pašu neko.
Es domāju, ka man, līdzīgi dažiem maniem kolēģiem un domubiedriem, ir nevis trīsdesmitgadnieku krīze bet padsmitgadnieku krīze. Nu tā, kas rodas, kad padsmit gadus esi kādā lauciņā ļoti intensīvi darbojies un gandrīz visu esi sasniedzis vai arī esi apzinājies, ka to "visu" nemaz negribi sasniegt. Primārās materiālās vajadzības ir daudzmaz nomierinātas, strādāt tikai naudas dēļ liekas stulbi, savukārt strādāt tā, lai būtu interesanti nav iespējams, jo nav jau īsti skaidrs, kas varētu būt tas interesantais, jo kādus piecpadsmit gadus par neko īpaši neesi interesējies, tikai močījis.
Jaunajā blogā šodien tomēr neko nenopublicēju, sapratu, ka tur rakstu pārāk sausi. Pietrūkst kaut kādas aizrautības, dzirksts, humora. Vajag laikam iedzert, pirms kaut ko rakstīt.
Man kaut kad jūnijā bija četrpadsmit gadu darba jubileja. Kopš 1992. gada visu laiku esmu strādājis. Bez pārtraukumiem. Pirmos sešus-septiņus gadus faktiski bez atvaļinājumiem, pēc tam nākamos trīs, četrus ar daļēji izņemtiem atvaļinājumiem. Šobrīd (gada vidū) jau esmu izņēmis visu savu atvaļinājumu. Baigi gribas aiziet atvaļinājumā.
← Previous day | (Calendar) | Next day → |