Es domāju, ka man, līdzīgi dažiem maniem kolēģiem un domubiedriem, ir nevis trīsdesmitgadnieku krīze bet padsmitgadnieku krīze. Nu tā, kas rodas, kad padsmit gadus esi kādā lauciņā ļoti intensīvi darbojies un gandrīz visu esi sasniedzis vai arī esi apzinājies, ka to "visu" nemaz negribi sasniegt. Primārās materiālās vajadzības ir daudzmaz nomierinātas, strādāt tikai naudas dēļ liekas stulbi, savukārt strādāt tā, lai būtu interesanti nav iespējams, jo nav jau īsti skaidrs, kas varētu būt tas interesantais, jo kādus piecpadsmit gadus par neko īpaši neesi interesējies, tikai močījis.