vakar pa logu skatījos, kā trīs teļi pagalmā viens otram meta pie kājām tos spridzekļus un prātoju, ka puikas nekad nemainās (manā bērnībā arī spridzinājām, bet ne jau zem logiem un ne jau naktī) un ka teļa sindroms plešas plašumā. Laiski iztēlojos šos kilometru garās runkuļu vagās, uz mirkli kļuva vieglāk, tad no bleķa garāžas iznāca tēls ar eļļainu muti un kautko teica, pēc kā teļi, spļaudīdami viens otram zem kājām, laiski aizmigrēja uz citu pagalmu, atriebjoties uzspridzinot vienu blīkšķeni jau nesasniedzamā attālumā.
