| |
[Jul. 7th, 2014|09:26 am] |
esmu pamodusies perfekti riebīgā laikā. ja aizmigšu vēlreiz, aizgulēšos. neiešu gulēt, vispār nekad nepamodīšos.
nevajadzēja nekur iet. tas ir, bija jauki aizbraukt līdz jūrmalai, pie tā arī vajadzēja palikt. uz č. pilnīgi noteikti nevajadzēja iet. es nemāku paskaidrot iemeslus, bet jutos daudz dabiskāk un vieglāk ar vīrieti pilnīgā ķēmā, kurš par katru cenu gribēja ar mani dejot, daudz vieglāk runāties, daudz vieglāk būt pašai, daudz vieglāk neizlikties, daudz vieglāk laikus notīties. daudz labāk nekā sēžot ar tiem visiem cilvēkiem, kuri mani tik šausmīgi sapin, pamostas idiotiska vēlme patikt, vēlme izlikties iederīgai, nezinu, kaut kāda dumja vēlme, ko vajadzētu nafig nosist. un tad vēl uzpeld t., un mani nekaitina tas, ka viņš ir ar zaķi, mani kaitina tas, ka viņš apsēžas manu acu augstumā un ne reizi, ne vismazāko reizīti neuzmet man skatienu. nu labi, es paflirtēšu ar šito pa labi, nolemju, bet par nelaimi, esmu jau piedzērusies, tā vienmēr notiek, kad uznāk tās milzīgās bailes no cilvēkiem, nevajadzēja nekur iet.
prieciņš mani pārtver pusceļā.
un pirmoreiz pa ilgiem laikiem tiešām izbaudu to, ka kāds tevi pieņem par to, kas tu esi, ka kādam rūp, ka kāds ir te, ka no kāda nav bail un nav kauns, tas viss tur ārā, tās bija kaut kādas debīlas dekorācijas, man laiks iet mājā, ak, pareizi, tāpēc es mīlēju haida kungu, viņš spēja mani pasargāt no pasaules, viņš man palīdzēja izaugt tik lielai un stiprai, lai spētu dīlot ar pasauli.
visu pagājušo nedēļu izvairījos no pasaules un jutos liela un stipra. šorīt esmu pamodusies vārdziņa un nogurusi, pati vainīga, pati vainīga.
es turpmāk dzeršu tikai ar cilvēkiem, kuriem reizi pa reizei, skumju pa skumjai var uzlikt galvu uz pleca. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}