(..) therefore I'm mad

(..) therefore I'm mad

[entries|archive|friends|userinfo]

wonderland

[	userinfo	\|	sc userinfo	]
[	archive	\|	journal archive	]

	[Jun. 1st, 2021\|03:39 pm]
es vienmēr domāju, ka rindas ir As for me all I've ever learned from love// Is how to shoot somebody who outgrew you. outdrew.
link	post comment

	[Dec. 26th, 2017\|06:37 pm]
es gribu iemīlēties. un neko nedarīt, nepakustināt pirkstiņu. tikai sajūtu, ko nēsāt apkārt. un nekad nepiedzemdēt.
link	post comment

	[Apr. 5th, 2017\|04:24 pm]
tas fakinais izmisums, kas grauž no iekšpuses. neļauties, neļauties, būs vasara, būs mīlestība, viss būs, viss būs, dzīve vēl aizvien ir ziemassvētki, nepadoties.
link	post comment

	[Mar. 26th, 2017\|10:04 pm]
neviens vairs nevar atsiet tos mezglus par ko pārvērtušies vienkārši vārdi un tas, ko tu sauc par atmiņām tās ir tikai atmiņas par atmiņām priekšstati, pie kuriem pieturēties kad brūk pasaule vēl vienu reizi tu noskaties tā, it kā it kā patiešām neko nevarētu pasākt nevis mēs būtu apsolījuši ka vairs nekad nesastiepsim muguras cenšoties pacelt kritušos tualetē uz sienas rakstīts liene es tevi mīlu viss par ko spēju domāt ir tas komats kura tur nav un tu arī tu neesi mīlestība bet komats
link	post comment

	[Mar. 4th, 2017\|08:34 pm]
but now it's just another show, you leave 'em laughing when you go and if you care, don't let them know, don't give yourself away.
link	post comment

	[Oct. 4th, 2016\|07:44 pm]
ja nebūtu tik ļoti vienalga, es ienīstu šo vienaldzību.
link	post comment

	[May. 4th, 2016\|08:43 am]
dzīve ir tāds nemitīgs vingrinājums nežēlot pašam sevi.
link	post comment

	[Feb. 11th, 2016\|10:18 pm]
es atradu savu ideālo dāvanu.
link	post comment

	[Nov. 20th, 2014\|09:57 am]
vakar aizgāju projām. vēl sēdēju kādu laiku, vēl apsolīju sev vēl vienu un tad vēl vienu cigareti. bet neticēju jau. vēderā tie jocīgie drebuļi, kad tiek pieņemts lēmums, kas mazliet sagriež iekšas. mazliet smalkākos gabaliņos. ar ko šī reize atšķīrās no visām citām? nezinu. no tā, ka teicu, lai nāk mājās, lai arī kāds būtu. negribēju dusmoties, vienkārši negribēju tik piedirstu dvēseli. ar to, ka mēģināju izdomāt ziemassvētkus tai laikā. mēgināju izdomāt kaut kādu uzticēšanos. saproti, šito te es varēšu dabūt tikai pēc gada. tevi jau šovakar, viņš skaidroja. labi. ja tik vien tā bēda, mani arī nedabūsi šovakar. varbūt tas bija pirmais impulss. jo sākumā bija dusmas. bet tās dusmas pārsteidzoši ātri pārauga varbūt kļūdainā, bet pārliecībā, ka neesmu šo pelnījusi. ka viņam a) nav ne jausmas, kā tas man liek justies b) ir gan. un b) - biedējošāks. un tad lēnītiņām sakrāmēju mantiņas, labi, ka tik maz mantiņu, un tādā viegli hipnotiskā stāvoklī aizgāju. vienu mirkli gribējās izraut tās krāsainās lampiņas no sienas, tīri simboliski, bet nodomāju, ka muļķības. no rīta kāds man bija uztaisījis tēju. man laikam nekas nekad tik ļoti nesaistīsies ar mīlestību kā tēja tad, kad tu pamosties.
link	1 comment\|post comment

	[Oct. 17th, 2014\|04:22 pm]
and she lay there 'neath the covers dreaming of a thousand lovers 'til the world turned to orange and the room went spinning round (..) she could clean the house for hours or rearrange the flowers or run naked through the shady street screaming all the way at the age of 37 she realized she'd never ride through Paris in a sports car with the warm wind in her hair
link	post comment

	[Sep. 8th, 2014\|04:01 pm]
tu gribēji viņu pasargāt no pasaules un turēji savās stiprajās rokās reizēm ievainotās reizēm pūžņojošās reizēm pat lauztās un šovakar viņa raud spilvenā un tu nevari viņai to piedot tu gribēji viņu pasargāt jo meitenēm nepiedien uzmest lāpstas plecos un aiziet meklēt laimes meitenēm jāgaida mājās rātnām un skaistām meitenēm jātvīkst klēpim pēc apaļiem ķipariem pēc kautrīgiem glāstiem un šovakar viņa iekožas spilvenā pilna mute dūnu kā zvērēns viņa plosa audumu kā zvērēns viņa saplosa tevi un tavas turēt sen novārgušās rokas kusli bet apņēmīgi sitas pret viņas vaigiem un krūtīm un spītu un naidu un tu zini tikai to, ka nekad nespēsi paskaidrot savam nedzimušajam bērnam tik skumju pasaku beigas
link	post comment

	[Aug. 18th, 2014\|05:36 pm]
un tad viņš guļ man blakus un saka, ka ir tik laimīgs, ka viņam bail, un es nezinu, ko domāt, nezinu, ko domāju. nē, protams. visādi zeltaini mirkļi. tā nav samierināšanās, es nekad nesamierinātos, sev saku. vienkārši esmu tāda. tāda nekāda. līdz riebumam racionāla, nogurusi, nāks ziema, mums atņem dzīvokli, man nebūs sava mazā kaķēna, kādēļ, lai būtu laimīga? ir vieglāk divatā. ir viegli būt mīlētai. ir viegli būt maigai. domāt par dzīvēm un nākotnēm, tas ir tik nomācoši, ziema. viņš vēl mēnesi projām, nogurusi gaidīt, cita noguruma starpā. pietiek ar to, ka viņš vakar ir šausmīgi noreibis, paķēris ģitāru un dzied to veco hobos dziesmu, pa visu māju, vienkārši nīstot pārvaldnieci, kas izdomājusi troksni, kuru mēs nekad neesam radījuši, tagad viņam jātrokšņo, un dzied viņš bezgalskaisti, lai taču dzied. un internetos izlec mazs lodziņš, tur kaut ko raksta t., nospiežu uz krustiņa, tas ir viens simbolisks nospiediens, apsolos nakšņot tikai pareizās mājās, apsolos būt laba, apsolos būt priecīga. apsolos pavisam reti mosties trijos naktī visa nobijusies un dreboša, parunātnespējīga, smeldze, kas paralizē visu ķermeni- vai tiešām tas arī viss? vai tiešām šitā ir tā izslavētā dzīve? kaut kas jāmaina, kaut kas nemaināms, kaut kas ļoti grūti maināms, un šausmīgākais, ka pavisam klusiņām zinu, ka tam nav nekāda sakara ar mīlestībām nemīlestībām, tās taču ir tikai parastas narkotikas, lai aizmirstu bezjēdzību, bet izārstēt bezjēdzību, putniņ, tu vari tikai pats.
link	post comment

	[Aug. 7th, 2014\|05:33 pm]
tikai upe vēl plūst gar mazu pamestu namiņu ar delnu noglāsti ūdeni divreiz vienā var tūkstošreiz aukstos pavasaros pirms tavas pamošanās zila āda, sarkanas acis mana visskaistākā sen izjukusi laipa kurkulēni izauguši par ciniskiem vecūkšņiem mēs dzīvosim mūžīgi un brokastīs katru rītu pankūkas ar marmelādi un burbuļdzērieni saulrietu krāsā tur tālāk pašgrebti dārza rūķi un divi kaķēni kuriem reizi gadā pienāksies jauni vārdi mēs aizmirsīsim pasauli mēs aizmirsīsim runāt mēs aizmirsīsim mēs mirsim upe vēl plūst tikai upe vēl plūst un tepat koka namiņš klusiņām pūst
link	post comment

	[Jul. 30th, 2014\|11:45 am]
aizsūtīju t. t. sasmaidījās. so trū, ka slikta dūša.
link	post comment

	[Jul. 21st, 2014\|12:16 pm]
jo prieciņam ir garlaicīgi tikties tikai ar t., tāpēc viņš vakar uzpeldēja uz montīpaitoniem, lai man arī nebūtu garlaicīgi. es gāju ar haida kungu, un, jā, jāatzīst, ka paši paitoni pelnīja kaut ko starp līdzjūtību un piedošanu vecu laiku vārdā, bet vērtīgāk noteikti būtu bijis skatīties piecu stundu jūtjūbes video kompilāciju no īstajiem laikiem. nākamreiz mums jātiekas četratā, es domāju. mūs pamodināja apsargs tukšā kino zālē. cits apsargs man atņēma alu pie ieejas, pirmoreiz izkrāmēja somu un tā, rupjš tēvocītis ar mazu krāniņu noteikti, lika izmest, muļķojos, ka nākšu vēlāk vilkt no miskastes, acu nepamirkšķinot, paziņoja, ka tad man būšot administratīvais sods, nu absolūts kretīns, nudien. ja viņi tur vismaz kaut ko dzeramu pārdotu, to arī piezīmēju, bet viņš aizrādīja, ka mani uz mūžu izbanošot no kinotejāteriem. mēs mājās gājām trijatā un klusēdami, dažas pagātnes pagaist pieklājīgi un maigi, paldies dievam. gribu kādu nakti aizmigt pie jūras un iet uz darbu ar smiltīm matos un apakšveļā.
link	post comment

	[Jul. 16th, 2014\|11:38 am]
"ja tu ar viņu nekomunicētu, tas tev palīdzētu tikt viņam pāri." tieši tā. vismazāk visā pasaulē es gribu tikt viņam pāri. kāda velna pēc tikt pāri tai siltajai sajūtai, mirkļa mierinājumam, apziņai, ka pasaule ir daudz ērtāka vieta kā liekas? hm. perhaps the only difference between me and other people is that i've always demanded more from the sunset. more spectacular colors when the sun hit the horizon. that's perhaps my only sin. (es nojaušu ironiju, kas ielikta šais vārdos. bet nojaušu arī pašas smieklīgumu) strādāt. izdzēst nafig šito cibu, pirms te piestaigā mazās nīgrās meitenītes, kam tik ļoti patīk mani reizi pa reizei nosaukt par stulbu mauku. bet man patīk, ka mani reizi pa reizei nosauc par stulbu mauku, arī fakts. cilvēkiem vajag reizi pa reizei būt svarīgiem citu domās. kā tas svars izpaužas, tas ir galīgi otršķirīgi. viss. strādāt.
link	2 comments\|post comment

	[Jul. 15th, 2014\|01:30 pm]
vakarnakt iekritu sen nejustā, tik sen nejustā, ka gandrīz vai nostalģiju uzdzenošā, sajūtā, ka visi apkārt mani uzskata par čūskiņu un katrā čūskiņuzskatā ir daļa patiesības. no otras puses, tas arī ir aizkustinoši, cik daudz secinājumus cilvēki, it īpaši skuķi, spēj izdarīt par mani, tā arī nekad nepārmijot ne vārdiņa. lai. es esmu tieši tik brīva, cik man ir pofig.
link	1 comment\|post comment

	[Jul. 14th, 2014\|11:50 am]
ballīte bija jauka. par spīti lietum un savādajai kompānijai. beigu ballītes vieglās skumjas, pat ja beigas ir labākais, kas jebkā sakarā noticis. pasaucu prieciņu. piedzīvoju jocīgo brīdi, kad brienu laukā no jūras un tur nu viņi abi stāv. ar puskilometra distanci un ne mazāko vēlmi savstarpēji sveicināties. prieciņš sapiktojās gana ātri un nolēma mani vilkt tālu prom no pasaules. negribēju ļauties. atcerējos senas sajūtas ar haida kungu. bet šoreiz man laikam nebija baigo tiesību strīdēties. noķērām futbolu maķītī, lai visu padarītu vēl absurdāku, arī t. bija ieticis nākamajā vilcienā un arī t. bija pamanījis, ka te ir futbols. mūs gan viņš nepamanīja. līdz brīdim. un tad mēs trijatā skatījāmies futbolu, tikai, protams, mēs ieturējām distanci. kā jau pieklājīgam mīlas trijstūrim pieklājas. un es tiešām nezinu, ko man šai sakarā pasākt un galu galā- zūd sajūta, ka jebkas šeit būs mans lēmums. tas jauki. man riebjas pieņemt lēmumus. es vienkārši gribu skūpstīties siltās vasaras naktīs. viss. mazais aktierzēns raksta jūsmīgas vēstules, nevaru saprast, vai viņš ir tik naivs vai tik viltīgs, ag. vakar uz mani neticīgi paskatījās, kad pajokoju, ka varētu aizbēgt arī ar viņu no šejienes, jo nekas jau nebija bijis, nekam jau nebija jābūt, tikai ejot garām, es paskatījos viņam acīs, viņš nenovērsās, un tas arī viss, tas arī viss, bet viss jau bija skaidrs, ir tie mazie mirkļi, kad tu jau visu zini, kaut neviens cits, iespējams, nekad neko neuzzinās. un, protams, visu zināt ir garlaicīgi. es gribu peldēties un aiziet uz to šausmīgo filmu- walking on sunshine, lai izdeg acis un ausis.
link	1 comment\|post comment

	[Jul. 7th, 2014\|09:26 am]
esmu pamodusies perfekti riebīgā laikā. ja aizmigšu vēlreiz, aizgulēšos. neiešu gulēt, vispār nekad nepamodīšos. nevajadzēja nekur iet. tas ir, bija jauki aizbraukt līdz jūrmalai, pie tā arī vajadzēja palikt. uz č. pilnīgi noteikti nevajadzēja iet. es nemāku paskaidrot iemeslus, bet jutos daudz dabiskāk un vieglāk ar vīrieti pilnīgā ķēmā, kurš par katru cenu gribēja ar mani dejot, daudz vieglāk runāties, daudz vieglāk būt pašai, daudz vieglāk neizlikties, daudz vieglāk laikus notīties. daudz labāk nekā sēžot ar tiem visiem cilvēkiem, kuri mani tik šausmīgi sapin, pamostas idiotiska vēlme patikt, vēlme izlikties iederīgai, nezinu, kaut kāda dumja vēlme, ko vajadzētu nafig nosist. un tad vēl uzpeld t., un mani nekaitina tas, ka viņš ir ar zaķi, mani kaitina tas, ka viņš apsēžas manu acu augstumā un ne reizi, ne vismazāko reizīti neuzmet man skatienu. nu labi, es paflirtēšu ar šito pa labi, nolemju, bet par nelaimi, esmu jau piedzērusies, tā vienmēr notiek, kad uznāk tās milzīgās bailes no cilvēkiem, nevajadzēja nekur iet. prieciņš mani pārtver pusceļā. un pirmoreiz pa ilgiem laikiem tiešām izbaudu to, ka kāds tevi pieņem par to, kas tu esi, ka kādam rūp, ka kāds ir te, ka no kāda nav bail un nav kauns, tas viss tur ārā, tās bija kaut kādas debīlas dekorācijas, man laiks iet mājā, ak, pareizi, tāpēc es mīlēju haida kungu, viņš spēja mani pasargāt no pasaules, viņš man palīdzēja izaugt tik lielai un stiprai, lai spētu dīlot ar pasauli. visu pagājušo nedēļu izvairījos no pasaules un jutos liela un stipra. šorīt esmu pamodusies vārdziņa un nogurusi, pati vainīga, pati vainīga. es turpmāk dzeršu tikai ar cilvēkiem, kuriem reizi pa reizei, skumju pa skumjai var uzlikt galvu uz pleca.
link	4 comments\|post comment

	[Jul. 3rd, 2014\|12:00 am]
bailes būt vienai. vēl aizvien tās savādās bailes palikt vienai. un es nespēju atvērt tās durvis un iziet. ne te manas mājas, ne te mans siltums. noraudājos zaļa, lasot literatūru ekselī par to, kā es drīkstēšu sabojāt savu vasaru. "es gaidīju savu vasaru deviņus mēnešus, neļaušu nevienam man viņu atņemt"- saku. viņš saka, ka es drīz kaut ko citu varēšot gaidīt deviņus mēnešus. un nudien uzsit asinis. "bļaģ, ja manī būs tavs bērns, es viņu ar neasu karoti izskrāpēšu." naids balsī, no kurienes balsī tāds naids? sajūtos jukusi tai brīdī. taustoties pēc kādas vietas, kuru ievainot, kāda velna pēc? "queen of the abnormal", tā mani kādā sarunā nosauc k. šķiet, ka nē. vispār man šķiet, ka plānais saprāta ledus mani nes, vēl aizvien nes. bet tā jau laikam visiem trakajiem liekas. audzēt biezu biezu ādu. pavisam drīz man noderēs bieza bieza bieza āda. es šovakar vairs nemaz neraudāšu, nē, nē, nē.
link	2 comments\|post comment

navigation

[	viewing	\|	most recent entries	]
[	go	\|	earlier	]