|
Aug. 18th, 2014|05:36 pm |
un tad viņš guļ man blakus un saka, ka ir tik laimīgs, ka viņam bail, un es nezinu, ko domāt, nezinu, ko domāju.
nē, protams. visādi zeltaini mirkļi. tā nav samierināšanās, es nekad nesamierinātos, sev saku. vienkārši esmu tāda. tāda nekāda. līdz riebumam racionāla, nogurusi, nāks ziema, mums atņem dzīvokli, man nebūs sava mazā kaķēna, kādēļ, lai būtu laimīga?
ir vieglāk divatā. ir viegli būt mīlētai. ir viegli būt maigai.
domāt par dzīvēm un nākotnēm, tas ir tik nomācoši, ziema. viņš vēl mēnesi projām, nogurusi gaidīt, cita noguruma starpā.
pietiek ar to, ka viņš vakar ir šausmīgi noreibis, paķēris ģitāru un dzied to veco hobos dziesmu, pa visu māju, vienkārši nīstot pārvaldnieci, kas izdomājusi troksni, kuru mēs nekad neesam radījuši, tagad viņam jātrokšņo, un dzied viņš bezgalskaisti, lai taču dzied.
un internetos izlec mazs lodziņš, tur kaut ko raksta t., nospiežu uz krustiņa, tas ir viens simbolisks nospiediens, apsolos nakšņot tikai pareizās mājās, apsolos būt laba, apsolos būt priecīga.
apsolos pavisam reti mosties trijos naktī visa nobijusies un dreboša, parunātnespējīga, smeldze, kas paralizē visu ķermeni- vai tiešām tas arī viss? vai tiešām šitā ir tā izslavētā dzīve?
kaut kas jāmaina, kaut kas nemaināms, kaut kas ļoti grūti maināms, un šausmīgākais, ka pavisam klusiņām zinu, ka tam nav nekāda sakara ar mīlestībām nemīlestībām, tās taču ir tikai parastas narkotikas, lai aizmirstu bezjēdzību, bet izārstēt bezjēdzību, putniņ, tu vari tikai pats. |
|