| |
[Nov. 20th, 2014|09:57 am] |
vakar aizgāju projām.
vēl sēdēju kādu laiku, vēl apsolīju sev vēl vienu un tad vēl vienu cigareti. bet neticēju jau. vēderā tie jocīgie drebuļi, kad tiek pieņemts lēmums, kas mazliet sagriež iekšas. mazliet smalkākos gabaliņos.
ar ko šī reize atšķīrās no visām citām? nezinu. no tā, ka teicu, lai nāk mājās, lai arī kāds būtu. negribēju dusmoties, vienkārši negribēju tik piedirstu dvēseli. ar to, ka mēģināju izdomāt ziemassvētkus tai laikā. mēgināju izdomāt kaut kādu uzticēšanos.
saproti, šito te es varēšu dabūt tikai pēc gada. tevi jau šovakar, viņš skaidroja.
labi. ja tik vien tā bēda, mani arī nedabūsi šovakar. varbūt tas bija pirmais impulss. jo sākumā bija dusmas. bet tās dusmas pārsteidzoši ātri pārauga varbūt kļūdainā, bet pārliecībā, ka neesmu šo pelnījusi. ka viņam a) nav ne jausmas, kā tas man liek justies b) ir gan. un b) - biedējošāks.
un tad lēnītiņām sakrāmēju mantiņas, labi, ka tik maz mantiņu, un tādā viegli hipnotiskā stāvoklī aizgāju. vienu mirkli gribējās izraut tās krāsainās lampiņas no sienas, tīri simboliski, bet nodomāju, ka muļķības.
no rīta kāds man bija uztaisījis tēju. man laikam nekas nekad tik ļoti nesaistīsies ar mīlestību kā tēja tad, kad tu pamosties. |
|
|
| Comments: |
ceru, ka šodien jūties jau kaut nedaudz labāk. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}