...pārdomas pēc Dievkalpojuma...
...apsēdos zālē pašā aizmugurē - labi pārredzamā vietā... esmu viena, lai arī zāle pilna ar radiem un paziņām, kas ik pa brīdim mudinoši un vēlīgi man uzsmaida,un tūlīt aizgriežas, lai apspriestu faktu, ka "re, pēc ilgiem laikiem viņa atkal ir te...laikam kautkas ir nogājis greizi...nu, ja visi radi takš šinī draudzē, nekur jau šamā arī nepaliks..."
...kā vienmēr man ticamības moments atrodas kautkur starp Balviem un Liepāju...nē, nepārprotiet - ticamības, nevis Ticības. Ticība man reiz ir palīdzējusi kalnu grēdu putekļos saberzt...
...amerikanizējies mācītājs, jauns glīts vīrietis sper enerģiski kāju grīdā un apgalvo, ka viņš Patiešām 100procenti būs debesīs, bet vai to starpā būsim (pirksts tiek vērts pret zāli) mēs pārējie?...
....ar eļļu tiek svaidīti slimie - gaidu brīnumus...iespējams tie notiek katra sirdī... ceru, ka tā...
...tiek aizlūgts par sievieti, kura, zinu cenšas noliegt savu meitu tikai tāpēc, ka viņa nav šinī draudzē...gribas ticēt, ka viņa lūdz par sevi...
...kāds solīds pensionārs pirms dedzīgās krišanas uz ceļiem, noslauka grīdu sev priekšā...ari viņš ar kautko cīnas - ar sevi vai pret sevi...nezinu...
...tikai es sēžu viena , atkal un atkal pārņemta ar savām domām un apsēstību par Dieva veidu, formu , saturu un esību...un atkal nonāku pie secinājuma - Dievs ir...vai Viņš ir blakus, vai Viņš ir augšā vai līdzcilvēkos vai kāda pavisam neliela kripatiņa no viņa ir manī, bet Viņš ir...
...tikai atkal pārliecinos, ka nevaru pieņemt kriestietību ar savu mācību par mūžīgo svētlaimi Debesīs un nāves mocībām ellē...jābūt taču viduscaļam...tad jau katoļu purgatorijs vairāk veldzē apziņu...
...kā vienmēr atgriežoties no Baznīcas apmeklējuma, esmu sapinusies savās domās par reliģiju...histēriski šķirstu Bībeli,ar aizdomām pārlasu Klizovski, Mūku...
Meklēju atbildi ko nekad neatradīšu...