Below are the 16 most recent journal entries recorded in wofkas_bauda's LiveJournal:

Friday, November 6th, 2009
11:08 am	Mūsmāju izvirdumi. Artelis - gandrīz teātris. Šoreiz uzrakstīšu par vietu, kas vairāk būtu raksturojama, kā dvēseles barotava, lai gan tur var arī garšīgi paēst un iemalkot dažādus dzērienus. Prieks, ka šajos laikos parādās nevis lētās zema līmeņa dzertuves, kas kalpo viszemāko sabiedrības slāņu prāta "apgaismošanai" ar nelicenzēto alkoholu, bet gan kaut kas prieku un dvēselisku baudu nesošs. Vieta, par ko vēlos tagad pavēstīt, ir Artelis, kas dēvē sevi par gandrīz teātri un atrodas Blaumaņa ielā 32, kvartālā starp Barona un Čaka ielām. Nu nav iespējams nepamanīt! :) ARTELIS. Pārsteidza izteikti teātrisks telpu noformējums, kas ieturēts tumšos bordo toņos ar dažādiem fifīgiem akcentiem. Pirmajā stāvā atrodas neliela skatuve un zāle divos līmeņos (tāds omulīgs porteris), kas pilna piepildīta ar nelieliem galdiņiem un vēl bārs maliņā. Izrāžu laikā stilīgi apkalpojošā personāla pārstāvji nemanāmi slīd starp galdiņu rindām un pasniedz apmeklētājiem tīkamus dzērienus, tādā veidā tiek kairinātas visas piecu veidu garšas kārpiņās un vēl neskaitāms daudzums emocionālo sensoru, izveidojot patīkamu izjūtu mainīgo upi. Otrajā stāvā, uz kurieni var tikt pa spirālveida kāpnēm, atrodas balkons, kur acīmredzot, nepieciešamības gadījumā, var iekārtoties vēl kāda apmeklētāju daļa, kuriem nav bail no augstuma. Nebrīnīšos, ka kādreiz šo balkonu okupēs tādas prominences, kā Baraciņš, Kailiņa vai Madonniņa. Tepat pie kāpnēm ieraudzīsit stikla durvis, kas ved uz smēķētavu - starp citu tā aprīkota ar jaudīgu ventilāciju ar ogļu filtriem, lai no nikotīna atkarības sirgstošie cilvēki var sajust lielāku komfortu. Ārpus pīpētavas dūmu smaku nejūt, kas mani, kā nesmēķētāju ļoti iepriecina. Telpās izmantots samts, kas labvēlīgi ietekmē akustiku un piešķir telpām īstajam teātrim raksturīgo pompozitāti, tomēr atstājot vietu mājīgumam. Arteļa telpās var nobaudīt arī gardus un gaumīgi pasniegtus ēdienus, par kuru kvalitāti nešaubos, jo zinu, no kurienes tie nāk un kā tie tiek gatavoti (lai jums te intriga paliek, neko vairāk neteikšu!). Ēdieni kopā ar negrādīgiem un grādīgiem dzērieniem, vietas pie galdiņiem un pozitīvi viesmīļi, bez šaubām, ļoti atraisa stīvo Baltijas jūras piekrastes publiku, liekot pat jau pirmajā cēlienā aktīvi reaģēt uz uz skatuves notiekošo, smieties, čalot savā starpā. Tas viss, saprotams, pietrūkst klasiskā teātra formātam un, laikam, tieši šādu iemeslu dēļ tas ir "gandrīz teātris". Uz doto brīdi esmu bijis vienā improvizācijas teātra pasākuma, bet atmosfēras mājīgums un nepiespiestība mani tik ļoti parsteidza, ka nevaru sagaidīt, kad atkal varēšu apmeklēt Arteli, ko iesaku arī jums visiem un, spriežot pēc manas paša sajūsmas, kā arī pēc piedāvāto aktivitāšu klāsta, esmu drošs, ka nenožēlosiet! Links: http://www.artelis.lv/ Atrašanās vieta: 10 Interjers: 10 Ēdienkvalitāte: 10 Atmosfēra: 10 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 10 (Comment on this)
Tuesday, September 29th, 2009
10:05 am	Mūsmāju izvirdumi. Bufete. Nevarēju izlemt, vai rakstīt jau tagad, vai vēlreiz apmeklēt kafejnīcu "Bufete" Valdemāra ielā 34 un tikai tad informēt jūs. Laikam tomēr tagad, citādi sajūtas var izkūpēt un tad arī nebūs interesanti rakstīt, bet jāpiebilst, ka būs visai subjektīvi kaut arī tādēļ, ka tā ir vienīgā reize. BUFETE. Bieži mēroju ceļu ar savu divriteņi gar šo kafejnīcu (vai ēstuvi - nezinu, kā īsti definēt), tādēļ tā vienkāršā izkārtne "Bufete" ar dakšiņu un nazīti nevarēja paskriet garām nepamanīta. Nu beidzot saņēmos un kārtējo pasēdēšanu (kamēr vēl ir nauda) piedāvāju veikt tieši tur. Pirmais, kas ienāk prātā, redzot interjera stilu un detaļas - Lu-Lū picas un Gaujas simbioze. Nav slikti, bet nekā jauna. Tādas vienkāršas telpas. Tālāk sekoja sen nejustas emocijas - man radās tāda nepiederības sajūta (kā to precīzi raksturoja mana draudzene: "gribas atvainoties ka ienācu"), jo saimnieks - Jānis Zariņš visai skaļi apsprieda kaut kādas lietas ar saviem draugiem, it kā gribēdams parādīt citiem "vienkāršiem" apmeklētājiem, ka šī vieta ir domāta viņam un viņa draugiem un uz manu ienākšanu viņš tā arī nenoreaģēja. Sajūta, maigi izsakoties, nepatīkama, it īpaši pēc "Enriko pulksteņa", "Pastnieks zvana 2x" un citu vietu apmeklēšanas. Godīgi sakot, tik tiešām gribējās pagriezties un aiziet, tomēr rūgtais kumoss tika norīts un vēl piedevām atcerējos, ka ārā taču līst un nebūtu labi vazāt aiz deguna slapjos draugus, kurus uzaicināju. Šodien Wofka labs!!! Pēc laika pie manis pienāca laipna un smaidoša sieviete ar brillēm. Es paskaidroju viņai, ka iesākumā pasūtīšu tikai dzērienu, jo jāsagaida draugus. Viņa tūdaļ divas reizes uzsauca Zariņam ar lūgumu pagatavot dzērienu, uz ko viņš apsolūti nekā nenoreaģēja, jo bija svarīga sakliegšanās ar stūrī sēdošajiem draugiem. Pēc trešā lūguma Jānis pieķērās pie Mojito gatavošanas, protams, ar visām svaigām piparmētrām, laimiem un sakrešotu ledu. Dzēriens bija tāds stipri paskābs, tomēr ledus gabaliņiem kūstot tas kļuva dzerams un pat tā "neko". Tajā dienā man bija tik tiešām ļoti labs noskaņojums, tādēļ gan tagad, gan arī turpmākā vakara laikā, nolēmu būt kluss un pūkains un nebojāt vakaru citiem un sev (eu, tāds upuris no manas puses!). Atnāca draugi un pasūtījām otros ēdienus. Es izvēlējos cepeti, kas diemžēl bija gatavots ne no pārāk svaigas gaļas, bet ēst, principā, varēja. Pirms turpināt ēst, bija kādu laiku jāpadomā, vai gribu kasīties un atteikties no ēdiena un pieprasīt citu vai turpināt, bet es jau rakstīju, ka nolēmu būt klusiņš. Francūžiem puvušas gaļas ēdieni skaitoties delikatese. Vsjo, tagad Wofka = francūzis. Vēl jāpiebilst, ka ar ventilāciju tur arī tā ne īpaši izdevies, tādēļ, atnākot mājās, vēl joprojām bija jūtama cepto ēdienu smarža. Par to gan vajadzētu padomāt. Pēc ēdienu notiesāšanas es nenoturējos un klusiņām pateicu viesmīlei, ka ar to gaļu bija slikti, uz ko, kā jau bija sagaidāms, sākās taisnošanās. Nu mīļā tauta, nu kas tā par modi vienmēr taisnoties?! Kāpēc jātaisa tās tipiski izbrīnītās sejas ar izvalbītām acīm un vairākas reizes jāatkārto, ka tik svaigu gaļu kā jūsu ēstuvē, Rīgā neatrast? Labāk ar godu noklausīties klienta kritiku (starp citu neuzbraucošu), ATVAINOTIES un apsolīt, ka turpmāk centīsies produktu svaigumam sekot cītīgāk. Vai es savos pusmūža gados neesmu iemācījies atšķirt pilnīgi svaigu gaļu no sasmakušas?! Biju pat uz draudzeni sadusmojies, ka izteica īpašo garšvielu pielietošanas varbūtību - c'mon, vot lai kāds pasaules labākais virtuves guru parāda man kaut vienu garšvielu, kas liek gaļai iegūt "nesvaiguma aromātu"! Labi, patīkams bija vismaz tas, ka meitene nepalika agresīva (arī tādi gadījumi ir piedzīvoti) un, cerams, nodeva to pavāram un saimniekam. Neskatoties uz to, ka Zariņa kungs turpināja uzsvērt to, ka "Bufete" ir paredzēta tikai viņam un viņa draugiem, mēs tomēr piedzīvojām vēl kādu patīkamu momentu, kas kompensēja tikko iegūtās netīkamas emocijas - saimnieks pats pienāca pie mūsu galda un laipni pacienāja ar nāvīgi garšīgu ruleti. Nu pēc tam vēl dabūjām pa dzērienam - mana Cuba Libre bija laba. Spriežot pēc tā, ka tik ilgi aizsēdējāmies, laikam tajā atmosfērā kaut kas mājāsnelaidošs bija... - Nezinu, laikam jāaiziet vēl... Domāju, ka mana personīgā kafejnīca, kuru reiz dabūšu gatavu, būs ļoti laba, jo noteikti zināšu, kādai tai jābūt un kādai nē. Atrašanās vieta: 6 Interjers: 6 Ēdienkvalitāte: 4 Atmosfēra: 7 Personāla attieksme: 3 Cenu saprātīgums: 7 (Comment on this)
Wednesday, September 23rd, 2009
3:03 pm	Mūsmāju izvirdumi. Passarella. Vakar nu tā sagribējās kaut ko saldu, ka nevarējām atteikt sev kādu bulkotavu. Pirms kur doties, nācās pamatīgi sasprindzināt iekšējo GPS, bet neko prātīgu neatvizualizējot, nolēmām doties vēl nekad neapmeklētajā un vienmēr garāmietajā "Passarella", kas atrada savu vietu mazajā, akmens kastaņiem apvītajā Jūgendstila mājā Kalēju ielā 23. PASSARELLA. Pirmais, kas iepriecināja - pie durvīm izliktā ēdienkarte, kas aiztaupa negaidītu sirdslēkmi, nieru mazspēju un totālu insultu pie rēķina saņemšanas. Ēdienu cenas ar apmēriem nu ne īpaši vilināja, lai gan, vēlāk ieraugot porciju gabarītus, sapratu, ka rizonabilitāte ir visai pamatota. Interjers ļoti pat klasisks un es pat teiktu askētisks: koka griesti un daļa no sienām arī no koka, no maziem stikla kristāliem izveidotie tablešveida gaismekļi, stabili koka krēsli, daži klubkrēsli un mazi apaļi galdiņi. Vieta, kas lieliski atbilst papļāpāšanai pie, starp citu, ļoti garšīgas kafijas. Nezinu, kā tur īsti ir tiem itāļiem, bet man nez kā dēļ likās, ka tipiski makaronisks (labā nozīmē) iestādījums . Man tika viesmīles ieteiktā siera kūka, pēc kuras nobaudīšanas sapratu, ka būtu jāreģistrē jaunu pašnāvības paveidu - "apēdot siera kūku", jo tik garšīga nu gan nav sen ēsta! Pilnīgi gribas to iemest visumā iekšā, lai tas, aizrījoties, izsniedz mums visiem par prieku jaunas zvaigžņu miriādes un krāsainas galaktikas. Kad pussamaņā žēlojos viesmīlei, ka gandrīz vai trieka mani ķēra, viņa ātri aptvēra "kas un kā" un gaumīgi atjokojās, kas - jūs taču piekritīsiet - ir visai nozīmīgs moments. Draudzenei bija panna cotta (sniegbalts krēmveidīgs veidojums, kuru pat nepagaršoju, jo aizrāvos ar savu kūku). Pēc visa piedzīvotā nolēmām apmeklēt šo iestādi vēlreiz, metoties pusdienu lauka dziļumos. Iesaku. Atrašanās vieta: 10 Interjers: 8 Ēdienkvalitāte un izvēle: 10 Atmosfēra: 9 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 9 (Comment on this)
Thursday, September 17th, 2009
12:43 pm	Mūsmāju izvirdumi. A.L.L. Cappuccino. Manas šodienas baudas pabeigšu ar kafejnīcu „A.L.L. Cappuccino” Vīlandes ielā 13. A.L.L. CAPPUCCINO. Nesaprotu, kur tie tik daudz „A“ burtus nosaukumam ir ņēmuši, jo alfabētā ir taču tikai viens „A“ burtiņš... Sāku viesoties tajā pēc draugu ieteikumiem, kas bija visai vilinoši. Tā arī bija – klusa jo klusa vieta Vīlandes un Vidus ielu stūra mājā. Mašīnu ļoti maz, apkārt miers, tīrība un klusums – tada, lūk, apkārtne šajos krajos. Tik kāds vietējais kaķis paskrien garām. Savukārt, iekšā gaumīga mūzika, mīkstas mēbeles un silti. Mēs, ka rūdītie terašu ļaudis, okupējām ērtus krēslus pie maziem stikla galdiņiem ārpusē. Ir vēl dīvāniņš pagalmā, bet tā atmosfēra tur neuzrunā – paliekam tepat ielas malā. Apkalpošana ātra un kvalitatīva. Liela visādu kafiju un garšīgu kūku izvēle. Kur nu bez alkohola! Paņēmu 8cl Jägermeister ar apelsīnu sulu un uz priekšu. Sāka gribēties skaļi dziedāt, gluži kā šajā burvīgajā multenē ar vilku sagadījās: http://www.youtube.com/watch?v=5au6UbfzXjQ , bet nedrošība par savām vokālajām spējām lika piebremzēt emocijas... Daudz te nav ko banalitātēs izplūst (Mijas mīļākais teiciens) – vieta laba, klusa un uz mierīgām sarunām pie kafijas tases rosinoša, bet ja esi steigā, tad ir arī parūpēts par iespēju paņemt kafiju līdzi nešanai. Jā, ir vēl tāda pati vieta Antonijas ielā pie „Lidojošās vardes“ un tur arī nav ne vainas, neskatoties uz to, ka sanāca pārpratums ar viesmīli – sēdējām kadas 25 minūtes un neviens i netaisījās mūs apkalpot. Kā izrādās, viesmīle „domāja, ka......“ Īsāk sakot, tāda taisnošanās vien sanāca, bet nu pēc tam ātri vien dabūjām, ko gribējām! Rezjumē tāds: iesaku! Šoreiz vertēšu tikai Vīlandes ielas kafejnīcu. Nāciet un baudiet! Atrašanās vieta: 10 Interjers: 10 Ēdienkvalitāte un izvēle: 9 Atmosfēra: 9 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 9 (Comment on this)
11:23 am	Mūsmāju izvirdumi. Kapteiņa Enriko pulkstenis. Nu pienācis laiks „Enriko pulkstenim” Antonijas ielā 13. Šis krogs jau visuviet ir pamatīgi apdziedāts, tomēr nedrīkstu neielikt savu artavu vistautas vērtējumā. KAPTEIŅA ENRIKO PULKSTENIS. Nezinu, kā foreigneri izrunā kroga nosaukumu, vismaz es to mēģināju iemācīties no galvas veselus 2 mēnešus. Man ļoti patīk vieta, kurā lokalizējas „pulkstenis” – Dzirnavu un Antonijas ielu stūris ir visai stratēģisks, jo tepat ir liela viesnīca, garām brauc ārzemnieki un citi objekti. Ar lieliem logiem, bez visādiem aizkariem un citiem vizuālajiem piemēslotājiem, šī vieta ar savu brīvu un vienkāršu ienterjeru kaut kā čukstus (klusi no arpuses, tomēr daudz skaļāk iekšpusē) uzrunā. Es īsti nevarēju saprast, ko tā čukst, bet katru reizi, ejot garām, saprotu, ka gribu te pakavēties. Ēdieni garšīgi un par normālām cenām, to pašu teikšu par dzērieniem, tikai alus izvēle mani īpaši nesajūsmina – gribas kādu kvalitatīvu beļģu alu arī ārpus „Cafe bon Vivant” un „No problems” nobaudīt! Derētu padomāt par to, manuprāt. Jāpiebilst, ka vienmēr esmu ar sajūsmu raudzījies uz vietām ar terasēm un ja vēl tajā terasē ir mīkstās mēbeles, tad nu zvilnējot un baudot alhoholu un visādus garšīgumus, var zaudēt samaņu un pamosties tikai pirmajā septembrī, kad sīkie ar gladiolām izstieptajās rokās iet uz skolu. Es pat iedomājos, ka esmu sapērts ar tām tumši sarkanajām, līdz pamostos un pasūtu nākamo dzērienu. Visām šejienes viesmīlēm gan draud krunkas pie lūpu kaktiņiem, jo tā nepartrauktā smaidīšana var būt graujoša sejas ādai. Bet nu labi, tas ir patīkami un labvēlība ir patīkama un sīku problēmu (nav pēkšņi kāds dzēriens vai ēdiens, kas ir ēdienkartē) apmeklētajam izdevīgā veidā atrisināšana arī ir vienkārši super! Patīkami ir arī tas, ka bieži te var sastapt saimnieku ar visu savu ģimeni, kuram, acīmredzami nav vienalga, kas te notiek. Tas arī daudz par ko liecina. Neaprobežojas arī ar dažādiem pasākumiem, kas ik pa brīdim rod šeit vietu. Links: http://www.enrikopulkstenis.lv/ Atrašanās vieta: 10 Interjers: 10 Ēdienkvalitāte un izvēle: 9 Atmosfēra: 10 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 10 (Comment on this)
10:33 am	Āzijas dārgumi. Food Box. Katru reizi, pēc Vācijas apmeklējuma man iestājas tādas ilgas pēc kvalitatīva, garda, bet visai lēta kebaba, kādu baudīju tur, ka pat raudāt gribas. Nu un raudu es caurām dienām un vakariem, tikai uz vēlu nakti asaras rimstas. Šodien rakstīšu par kebabiem. FOOD BOX. Pēc latviešu kebabotavu dažiem apmeklējumiem, nozvērējos, ka tur vairs nesperšu ne kāju, ne roku. Godīgi sakot, pat i rakstīt par šiem plastikāta kebabiem negribas. Tad nu pēkšņi padzirdēju par autentisku kebabu vietu, kas deva kādu cerību bez pūlēm atsvaidzināt Vācijas nacionālo kebabu garšu. Ēstuve „Food Box” atrodas Dzirnavu ielā 31, iepretīm Enriko pulkstenim. Vieta laba, lai gan neizskatās ka tur kas labs dabūnams. Iegāju, ieraudzīju austrumizcelsmes vīrieti pie letes un tūdaļ pārņēma siltas jūtas – savējie! Pasūtīju kebabu un pupiņu bumbas. Neesmu nekad garšojis tās pupiņu bumbas un nezinu, kādām tām jābūt, bet nu teikšu atklāti – peeee! Pirms ķertos pie kebaba, izdzēsu visus iepriekšējos emociju failus (ar paplašinājumiem .em, .emo vai .emc) savā galvā un ar tīru, bez visādiem aprioriem, apziņu pielikos pie garduma. A vot gardums lika vilties, uj kā vilties! Pita bija tāda pārāk kraukšķīga, ļoti sausa un negaršīga, gaļa (giross laikam) bija ļoti pārsausināta, pārkarsēta, trekna kā nieres, kuras visu vīkendu pavadīja tauku baseinā un arī negaršoja pēc nekā! Nu tagad iedomājieties kā jūtas cilvēks, kura gaisa pilis ir vienā acumirklī sagrautas. Un pat nepieminiet nekādu Fēniksu - te tāda opcija nepastāvēja, otru reizi, apmeklējot šo vietu, saņēmu to pašu. Raudāju visu nakti. Analīze. Nesaprotu, kur ir problēma - vai nu tādēļ, ka pie gatavošanas ir latviešu rokas pielavījušās, vai var būt darba dienas beigās viss pakaltis un maz apmeklētāju bijis? Var būt tie vācu kebabi visi tādi nepareizi un austrumi pieticīgi ēd tādus negaršīgus, toties autentiskus izstrādājumus un lepojas ar to? – Nedomāju viss! Eh, žēl gan. Bet nu būšu godīgs savos vērtējumos un likšu to ko šī iestāde ir pelnījusi. Jāpiebilst, ka aiziešu tur vēlreiz un mēģināšu izbaudīt ko citu, tad pielikšu komentāru. Novērtējiet manu dāsnumu – dodu šai vietai vēl vienu iespēju. P.S. Esmu vēlreiz iegriezies šajā ēstuvē. Kebabs ar gaļu uz to brīdi nebija pieejams, toties dabūju ar falafel veģetāro. Ļoti garšīgi un maizīte bija normāla. Es nemainīšu savu iepriekš posteto tekstu, tikai piepildīšu, ka pagaidām vēl gatavs uz turieni nākt un ja laika gaitā domas par šo iestādi mainīsies, tad noteikti labošu atzīmes te pat. Priecīgu kebabošanu! Atrašanās vieta: 8 Interjers: 9 Ēdienkvalitāte un izvēle: 7 Atmosfēra: 8 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 8 (7 Comments |Comment on this)
Thursday, September 10th, 2009
5:22 pm	Mūsmāju izvirdumi. Nekādu problēmu. Pienācis laiks (kamēr nav galīgā ziema) uzrakstīt par vietu, kas man šovasar ir topā - par muzikālo vasaras restorānu „No Problems” Doma laukumā. NO PROBLEMS. Man tik daudz sakāmā par šo burvīgo vietu, ka pat nevaru īsti domas savākt vienkopus un vēl emocijas līst pārpāri, kā šampanietis no vannas, kad tājā iesēdusies Mārgreta Tečere. „Tā, es savācos, es esmu mierīgs...” Ok, tagad labāk, var sākt. It kā no pirmā acu uzmetiena nekas neliecināja par kaut kādu vietas „īpašumu”, tomēr, kad ejot garām pamanīju, ka tur ir dzīvā un ļoti kvalitatīva mūzika, sapratu – te ir jānogruntējas un mans lēmums vēl joprojām man neliek vilties. Tūdaļ pie mana galdiņa „pielidoja” ļoti laipnā un uz visiem 100% pozitīvi noskaņotā viesmīle (vēlāk pārliecinājos, ka visi viesmīļi tur ir tādi!), laipni izskaidroja, „who” no tiem viņu ēdieniem „is who”, ievadīja savā elektroniskajā blociņā pasūtījumu un jau pēc īsa (!) laika es saņēmu savu iemīļoto Hoegaarden (kamēr apmeklētāji nebija nozaguši visas oriģinālās glāzes – do boļi znakomaja istorija, alus bija pasniegts autentiski - smagajās graņonkās). Vēl pēc īsa laika dabūju otro ēdienu – virtuves meistardarbu: burvīgu, daļēji preparētu (manai ērtībai) zivi ar garšīgām piedevām. Es šo ēdienu vārda tiešā nozīmē baudīju. Biju ļoti izbrīnīts, kā tādā cilvēku pūļu konvejerī var dabūt pieczvaigžņu restorāna cienīgu kvalitāti, bet vēlāk sāku vērot perfektu darba organizāciju un viss kļuva skaidrs: viesmīlis tikai pieņem pasūtījumu, pieraksta galdiņa numuru un nosūta pa wifi uz speciālo printeri. Virtuvē no tā printera izlec čeks ar ēdienu sarakstu (starp citu, lieliski var redzēt, kā veiklie pavāri kolektīvi pagatavo jūsu pasūtījumu) un kad tas gatavs, atskan zvans un tūdaļ kāds cits viesmīlis savāc jūsu pasūtījumu un piegādā jums, bet traukus novāc vēl cits darbinieks. Esmu pagaršojis šajā vietā vairākus ēdienus, gan zupas, gan otros, gan saldos... Mmmmm, yummy! Var droši izvēlēties jebkuru! Patīkamā atmosfēra, kuru veido ne tikai burvīgi viesmīļi, caurspīdīgi tenti, caur kuriem var redzēt vakara zvaigznes, katru dienu citi dzīvās mūzikas izpildītāji, tostarp arī visai pazīstami, augstas kvalitātes ēdieni, gaumīgi pasniegti dzērieni un, gluži vienkārši, atrašanās vieta, liek jūsu dvēselei uz visiem laikiem piesaistīties šai vietai. Vienīgais mīnuss – dzīvā mūzika ir ar pusstundas intervālu, jo otras pusstundas godīgas konkurences nolūkos novēlēta briesmīgajam „Mitrokhin’s master band”, kas uzstājas blakus esošajos „13 krēslos”. Nezinu, kur tur ir „master”, bet jau 356 gadus viņš izpilda savas 5 dziesmas tik „izcilā” vokālā izpildījumā, ka labākā alternatīva Mitrohina snieguma baudīšanai ir tikai koma. Bet nu tas viss, diemžēl, nav atkarīgs no „No Problem” restorāna. Lai pabeigtu uz pozitīvas nots, atstāstīšu, ko teica darbinieki – „No Problem” darbošoties līdz novembra beigām un nākamgad būs atvērts visu ziemu, laikam zem stikla jumta. Yeee, super – vasaras restorāns ziemā! Un vēl, pie bāra letes pamanīsiet lielu koka kasti ar sulīgiem rožāboliem - bezmaksas un patīkami! Links: http://nekaduproblemu.lv/ Atrašanās vieta: 10 Interjers: 10 Ēdienkvalitāte un izvēle: 10 Atmosfēra: 10 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 10 (1 Comment |Comment on this)
Wednesday, September 9th, 2009
11:09 am	Āzijas dārgumi. Samurajs. Lai pēc iespējas ātrāk dabūtu nost to nepatīkamo Mojo piegaršu, nekavējoties ķeršos pie kaut kā pozitīva, proti pie suši restorāna „Samurajs” Kaļķu ielā apraksta. SAMURAJS. Es šo vietu pamanīju jau sen, bet tik paskrēju garām, jo prātā bija citas ēstuves un žēl... Vēsajā un vējainajā vakarā, beidzoties kārtējam filmu pasākumam AB dambī, gājām cauri Vecrīgai un nolēmām nedaudz pasirot. Kādam ienāca prātā paēst suši/maki un kā reiz - acu priekšā parādījās terase ar āziešu restorānam raksturīgiem bambusa kociņiem (a mož tie tur i nebija, neatceros, bet terase gan bija! ;) Pirmais iespaids bija graujošs: saulaina, pilnumpilna ar patiesu smaidu pielieta viesmīles seja padarīja mūsu sirdis siltas un vakara vējš vairs nebija svarīgs. Kādu brīdi es pat biju gatavs izģērbties līdz apakšveļai (neciešams sirds karstums), tomēr draugi mani atturēja. Patīkami bija baudīt viesmīles kompetenci un labvēlību, patīkami bija saņemt svaigus, ar mākulīgu roku pagatavotus suši/maki, garšīgu tēju un labu miso. Bija grūti izvēlēties ēdienus, jo ēdienkarte ir visai bagātīga – liela zupu izvēle, plašs suši, makaronu ēdienu un citu gardumu klāsts. Bija iespējams arī koriģēt ingredientu daudzumu ēdienus pēc īpašām paša vēlmēm. Gribējās visu, uzreizi un daudz, bet nejaudāju! - Nekas, būs iemesls uz turieni aizdoties nākamreiz... Ja nebūtu tik vēss uz terases, ka sedziņas vairs nelīdzēja, būtu vēl ilgi sēdējuši, tomēr, negribēdami iet iekštelpās (lai gan tām nebija ne vainas), lēnām taisījāmies uz promiešanu. Arī otrs viesmīlis bija izgājis laukā, lai laipni atsveicnatos ar mums, kas piemeta vēl lieku oglīti karsti jo karsti kvēlošajās sirdīs. Hm, es te saku „mēs”, bet laikam domāju sevi, bet galu galā, šķiet, ka draugi teiks to pašu... Atrašanās vieta: 10 Interjers: 9 Ēdienkvalitāte un izvēle: 10 Atmosfēra: 9 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 10 (1 Comment |Comment on this)
10:30 am	Mūsmāju izvirdumi. Mojo. Nezinu, ko darīt ar pašu sevi – tā blipošana novedīs mani līdz zārkam un pat laipni ieguldīs iekšā. Katru vakaru saku sev: „Došos gulēt ātrāk!”, bet nekā. Ak jā, tiem, kas vel nezina par šīs zarazas eksistenci, iesaku apmeklēt http://blip.fm/ un piereģistrēties un klausīt arī manu mūziku, kas visai daudzveidīga (mans niks TunaMelts). Tas ir tas pats, kas twitter, tikai domāts mūzika „twittošanai“. Labi, tad nu pie darba. Šodien ķeršos pie kafejnīcas Mojo Pils ielā 7. MOJO. Ignorējot daudzus pozitīvus mesedžus par so kafejnīcu, pasākumu virkni ar pazīstamiem dziedātajiem, kas tur mēdz uzstāties un visu ko citu, izteikšu manu - ēdienu eksperta (laikam drīkstu sevi par tādu droši uzskatīt) viedokli, kas nebūt nav pozitīvs. Jau a priori pieņēmu, ka dabūšu pamatīgu „fuj“ lavīnu no kādas Mojo apmeklētāju daļas, kam ir labi kā ir un kam galvenais ir „atmosfēra“, bet vienalga ko ēst vai dzert, savukārt manā izpratnē „atmosfēra“ ir vairāku faktoru kopums: lai būtu laba mūzika, garšīgi un kvalitatīvi ēdieni, autentiski (nevis lētie, kas ielieti dārgajās pudelēs) dzērieni, labs interjērs un pienācīga apkalpošana. Manas attiecības ar šo vietu bija visai īsas, bet ļoti kaislīgas. Kad biju izsalcis un man draugs piedāvāja apmeklēt jaunatvērto vietu Vecrīgas sirdī, tūdaļ piekritu jo gribējās ātrāk tikt pie sava kumosa un, protams, novērtēt ko jaunu. Sākās ar to, ka mūs apkalpoja patiesi burvīga (bez sarkasma!) meitene, kas smaidīdama praktiski neko nevarēja pateikt par ēdieniem vairak kā tas ir izlasāms ēdienkartē, tomēr viņa labprāt paskraidīja turpu-šurpu, lai noskaidrot visu. Nu ko, izvēlējos vistas salātus ar magoņu mērci un kolu (jo nekā cita manām tābrīža vēlmēm atbistoša nebija). Tālāk bija interesanti: kola bija kaut kāda kreisā – ne Pepsi, ne Coca, bet kaut kāds šausmīgi salds virojums, visticamāk no tirgus zemletes (tas ir pieņēmums, bet citu izcelsmi šim šķidrumam nevaru iedomāties). Labi, štrunts ar to kolu, ķēros pie salātiem, kas, jāatzīst, izskatījās ļoti apetītgribotbaudoši. Lai gan pamanīju, ka solītā apceptā vistas fileja bija tikai lielveikalā nopērkams zemas kvalitātes un ne īpaši svaigs giross, tomēr mana ēstgriba bija par stipru, lai atteiktos no šī ēdiena, atmetu ar roku un notiesāju, par ko vēlāk man nācās pamatīgi nožēlot! – Pēc dažām stundām dāsni izvēmos (kā tā klibā vecene no „Īstvikas raganām”, kas vēma ķiršu kauliņus) un tad vēl 2 dienas uz poda: SAINDĒŠANĀS! Godīgi sakot, bija žēl par šādu iznākumu, jo gribējās kādreiz uz turieni vēl aiziet, tomēr veselība ir daudz dārgāka. Manu lēmumu nostiprināja ari dažu draugu ne pārāk pozitīvas atsauksmes par Mojo. Pats uz turieni vairs neiešu, jo allaž ir pierasts, ka jaunatvērtās kafejnīcas vismaz no sākuma mēģina piedomāt pie ēdienu kvalitātes, te, savukārt jau pirmajās dienās īpašniekam un pavāram uz visu ir poh*j. Un kas būs tālāk? Mans verdikts ir skarbs: ja jums ir dārga jūsu veselība – Mojo nav domāts jums! Tātad, no 1 līdz 10: Atrašanās vieta: 10 Interjers: 7 Ēdienkvalitāte: 1 Atmosfēra: 4 Personāla attieksme: 7 Cenu saprātīgums: 3 (Comment on this)
Tuesday, September 8th, 2009
2:31 pm	Mūsmāju izvirdumi. Pastnieks zvana divreiz. Pagāja visas 4 brīvdienas, bet neesmu uzrakstījis pilnīgi neko. Tomēr, pateicoties kādas ēšanas iestādes iedvestā draiva dēļ, vēl joprojām nevaru nokāpt no labsajūtas zviļņa, kurā gozējos jau kādas pāris dienas. Man patīk apmeklēt pozitīvas vietas, kuras liek ilgu laiku atcerēties tās un kā vienu no tām, bez liekām šaubām, varu pieminēt ēstuvi/lasītavu "Pastnieks zvana divreiz" Alberta ielā 13. PASTNIEKS ZVANA DIVREIZ. Šo burvīgo vietu ierādīja draudzene un jau pirmajā apmeklējuma reizē sapratu, ka vēlos šeit iegriezties vēlreiz. "Ēstuve/lasītava" ir visai pieticīgs apzīmējums (es sauktu to par brīvas atmosfēras restorānu), jo līdzās nepavisam nepiespiestai atmosfērai, salīdzinoši vienkāršam iekārtojumam un ļoti pat sapratīgām cenām, jums pasniegs visaugstākās klases ēdienus, ar jums labprāt aprunāsies apkalpojošais personāls(starp citu, tie ir paši saimnieki - vien tas ir kvalitātes garants!), kas mēdz izvērsties patīkamā diskusijā. Ēdieni ir skaisti noformēti, viss ir pilnīgi svaigs un jauki smaržojošs, pat galda piederumi nav saskrāpēti, gluži kā jauni (no saimnieka, kurš labprāt pastāstīja par savu restorānu, uzzināju, ka galda piederumi tiek ļoti akurāti rokām mazgāti). Telpās tiek atskaņota patīkama mūzika, plauktos var atrast visvisādus žurnālus un avīzes un pat visai amizantas grāmatas. Katrs šis vietas apmeklējums izvēršas par sava veida prolongēto orgasmu (orgasmus prolongatus), no kura nevaru vēl ilgi atbrīvoties. Ēstuves saimniece reiz pastāstīja, ka kādās nedēļas dienās ir pamaz apmeklētāju, tādēļ darba laiks citreiz tiek saīsināts, tādēļ pēdējā apmeklējuma reizē zvanīju, lai "pieteikties" (svētdienās visur ir maz apmeklētāju), uz ko man tika atbildēts : ja es nākšu, tad visi mani pagaidīs un apkalpos kā nākas... Tā īzi un cilvēciski! Nu es teikšu godīgi: tā ir bauda!!! Atrašanās vieta: 10 Interjers: 9 Ēdienkvalitāte: 10 Atmosfēra: 10 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 10 (1 Comment |Comment on this)
Thursday, September 3rd, 2009
3:53 pm	Mūsmāju izvirdumi. Goija. Pusdienlaiks – kritikas laiks. Tad, kad vāģis pielikts ar 2 Ls vērto kompleksā pusdienkomplekta homogēno masu, jebkuram kārtīgam cilvēkam viņa pelēkās vielas frakcijas nesās uz zvilnēšanu, čillautošanu vai kāda kāruma (ja tas nebija iekļauts tajos pāris latos) notiesāšanu... Nū, tā ir kartīgiem cilvēkpilsoņiem, bet man gribas pakritizēt... ;) Ir vietas, kuras sāpīgi iztirzāt, jo kādreiz tās ļoti patikušas, bet tad nu kāds pēkšņs notikums lika sākt ignorēt tās, ar visu to, ka kaut kādas siltas atmiņas ir palikušas... Viena no tām manā krogapmeklētāja pieredzē ir tējnīca „Goija” Strēlnieku ielā 1A. GOIJA. Ar šo vietu man saistās daudz patiešām patīkamu atmiņu, gan atmosfēras, gan vairaku citu iemeslu dēļ, bet nu pēc kārtas... Sākšu ar atrašanās vietu. Vieta, manuprāt, ir tējnīcām un citiem veidojumiem ļoti pateicīga – klusa iela, labvēlīga apkārtne. Tējnīcas telpās var ne tikai baudīt garšīgas ( tiesa gan ne lētas) tējas, bet arī spēlēt galda spēles, netraucēti lasīt līdzi atnestās vai uz vietas esošas grāmatas, baudīt ļoti kvalitatīvu mūziku, izvēdināt galvu pagalma terasē esošajos klubkrēslos, piedalīties pasākumus. Par stilu un iekārtojumu, var redzēt, ir piedomāts visai spēcīgi – visu cieņu! Viesmīļi, ar kuriem tā - uz vieglu roku var sadraudzēties, ir, kā man liekas, vieni no labākajiem Rīgā. Patika arī tauta, kas uz turieni nāk. Tējas tiek pasniegtas ar visiem atbilstošajiem gaumīgajiem aksesuāriem un pienacīgā veidā. Dūšas piesiešana ar našķu palīdzību liek atcerēties omas brūvējumus. Man vienmēr tur ir paticis un gāju uz turieni ar prieku. Diemžēl laiks, kā bieži mēdz teikt kuluāros, izdara savas korekcijas un kāda darvas karote iekrīt bitenieka tvertnē gluži negaidīti. Ar darvas karoti, šoreiz domāju, lai cik banāli skanētu, pašu Goijas īpašnieku (vai kas tur viņš tāds īsti ir...) Eduardu un lietas, kas ar viņu saistītas. Pēdējā (pirms manas vairāk neapmeklēšanas) laikā sāku manīt, ka tējnīcā sāk parādīties tāda neierasta tauta, à la „Roxy“, „Essential“, „La Roca“, kas sāka izpausties arvien vairāk tendenciozi. Negribu, lai man pārmet pārāk skarbu snobismu (bez šaubām, kaut nedaudz tāds esmu), tomēr sacīšu, ka šie indivīdi tur neiederas, neideras kaut arī tādēļ, ka tie jūtas pārāki par tādiem kā es un visai izteikti to izrāda. Nu kāds prieks baudīt krutu tēju krutajās telpās, ja pretī sēž Versace/Ferre dedzīgs ceinītājs un ar izteikti (!) nicinošu skatienu raugās tev acīs, ik pa brīdim zīmīgi apskatot tavu neVersace apģērbu. Saprotu, tie ir visticamāk Eduarda čomi (spriežot pēc saimnieka laipnās un pat nedaudz pazemīgas čalošanas) un, galu galā, tā ir viņa iestāde. Bet par punktu visam bija lūk kas: reiz baudīju tēju, goroties ērtajā dīvāniņā. Tikko beidzās video pasākums un zālē palika daudz dupšiem piesildīto soliņu, uz kuriem bija atstātas dažas tukšās tējas glāzes. Pie manis atnāca draugi un, kamēr mana tēja gāja uz beigām, spriedām kur doties talāk. Viena no uz soliņa stāvošajām glāzēm, kas bija kādus 3 sēžamos tālāk - maniem draugiem aiz muguras, vai nu tādēļ ka garām staigājošie apmeklētāji pagrūda soliņu vai nu cita iemesla dēļ, nokrita uz grīdas un sasitās. Tepat netālu, telpas stūrī sēdošais Eduards paskatījās uz glāzi un turpināja kaut ko rakstīt laptopā. Pats interesantākais būs tagad: kad cēlāmies, lai dotos prom, mums pakaļ steigšus tipināja Eduards ar norādījumiem, ka par sasisto glāzi jāsamaksā. Ar izbrīnītām sejām, sarunai turpinoties uz ielas, uzzinājām, ka tā neesot smuki – "sasit, ziniet, glāzi un bēg prom", uz ko teicām, ka viņš taču pats redzēja, ka mums ar to nav nekāda sakara. Tomēr informācijas avots turpināja skaidrot, ka šis glāzes cena esot pardsmitos latu un tā vesta no Marokas (labi, ka ne no Luvras) utt. Saruna ne ar ko pozitīvu nebeidzās: 3 saniknoti par īpašnieka rīcību apmeklētāji + 1 tikpat saniknots īpašnieks. Nezinu, kas par motīviem lika Eduardam pašam tik ļoti pazemoties cilvēku priekšā, bet nu ar to viņš pielika punktu gan cieņai pret viņu, gan tējnīcas ignorēšanai no manas puses. Nu jau kāds gads apkārt, kopš boikotēju šo vietu, lai gan dažreiz tik ļoti gribas ieskriet tur uz tasīti tējas. Es ļoti labprāt iesaku jums (tiem, kas nav tur bijis) apmeklēt šo vietu (nopietni), bet ņemiet vērā, ka jums var gadīties īpašnieks, kas pieprasīs apmaksāt kaut kādu glāzīti, šķīvīti, mikroviļņu krāsniņu vai kaut ko vēl. Jāizvēlās jums pašiem! Links: http://www.tea-room.lv/ Atrašanās vieta: 10 Interjers: 10 Ēdienkvalitāte: 9 Atmosfēra: 10 Personāla attieksme: 10 (Eduardam lieku "0", vairāk viņš nav pelnījis) Cenu saprātīgums: 4 (Comment on this)
12:25 pm	Mūsmāju izvirdumi. Amelie. Šodienu sākšu ar kādas burvīgas kūkotavas pieminēšanu, kura ar savu nosaukumu vien pievelk romantiķus... AMELIE. Maza kūku veikala un mazītiņas kefejnīcas apvienojums atrodas Zirgu ielā 7, blakus Kaķu mājai. Teikšu atklāti, man ne pārak simpatizē Līvu laukums un tā apkārtne, var būt tas arī kalpoja par iemeslu tam, ka es ar mierīgu sirdi ilgāku laiku gāju garām šai, kā tagad droši varu apgalvot, burvīgajai vietai. Lai gan no ārpuses nekas īpaši neliecina, tomēr iekštelpās pilnīgi droši var paslēpties no visapkārt sirojošu bomžu klibojošiem bariem, kā arī no idiotiskajiem karaoke un dīvainas mūzikas, kas slapstīdamies atrāpo no netālu esošajām dzertuvēm un barotavām. Kafejnīcas pirmajā stāvā pretī jums stāsties smaidoša viesmīle, ar kuru kopā, jokojot un smiedamies (atkarīgs no jūsu pašu koķetēšanas spējām), var izvēlēties labāko no liela kvalitatīvu tēju klāsta. Kūkas nav dārgas, lai gan no dažiem esmu dzirdējis pretējo, turklāt ļoti garšīgas. Pēc vajadzīgo baudu izvēles var ieņemt vietu retro stilā iekārtotajā kafejnīcas otrajā stāvā, kur ir lasāmviela un visādi interesanti sīkumi. Pagatavoto tēju ar visam kūkām viesmīle veikli, gluži kā spārīte pie Abavas upes krasta, uznesīs augšā pati. Tā ir viena no labākajām vietām, kur pieņemties svarā! Iesaku! Atrašanās vieta: 7 Interjers: 10 Ēdienkvalitāte: 9 Atmosfēra: 9 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 8 (2 Comments |Comment on this)
Wednesday, September 2nd, 2009
4:53 pm	Mūsmāju izvirdumi. Pērle. Nu ko, jāraksta atkal kaut ko pozitīvu, citādi vispārējās depresijas laikos var radīt pamatīgu nepatiku no lasītaju puses (redziet? - es cenšos!). Pozitīvam rakstam šoreiz izvēlēšos nevis aziātu menedžēto vietu, bet gan mūsu pašu bāleliņu veidojumu, kas izvērsies pusotra stāva formātā Tērbatas ielā 65. Nedaudz atkāpšos no sava stingra kritiskuma un nebūšu ļoti kritisks, jo vieta jauna un, šķiet, to veidojuši cilvēki, kuru pārvaldijumā nav neprātīgas naudas summas un vēlme nopelnīt, nopelnīt, nopelnīt, nopelnīt... PĒRLE. Pagaidām esmu tur bijis tikai vienu reizi, bet jau ar to neilgu uzturēšanos Pērles telpās tika aizķerta kāda dvēseles stīga, kura ir atbildīga par līdz galam neizprotamām, savdabīgām, bet patīkamām emocijām. Jau labi pazīstama vienkāršība, kuru jau pierasts vērot Andrejsalā un Spīķeros, lika justies nedaudz brīvāk. Koncepts ir labs, jau redzēts un izbaudīts kaut kur ārzemēs, tikai atšķirība ir tada, ka tur tika piesaistītas lielākas investīcijas un cita nauda grozās. Ļoti laipna viesmīle (atļaušos definēt tieši šādi) ne tikai pagatavoja garšīgas cappuccino, bet arī sirsnīgi piedāvāja pacienāties ar savu šokolādi – pilnīgi kā mājās. Uz galdiem bija salikti cukurābolīši, kas vēl vairāk lika sajusties nepiespiesti. Vīnu klāsts iespaidīgs, prasītos, vienīgi vēl kādus citus dzērienus, tai skaitā bezalkoholiskus. Našķus šeit gan gribētos redzēt nevis tādus „kā visur”, bet gan kādu pašdarinājumu no sērijas „Visi Latvijā vēl palikušie konditori, apvienojieties!”. Nezinu, kā citiem, bet mani tie apģērbi īpaši neuzrunāja, lai gan man līdzi esošā draudzene priecājās par tiem. Es, pat ja ne pirktu, tad vismaz būtu priecīgs redzēt kaut ko riktīgi sviestīgu, spilgtu un žulti dzenošu! No apaviem patika tikai paštaisīti auduma zābaki, savukārt videokameras gan lika iespiegties pat tik fosīlam kritiķim, kā es. To pašu teiktu par veco Grundig utt. Es noteikti vēl tur iešu, jo mani personīgi piesaista tas, kas ne visur ir iespējams un ne visur arī iederas nolīst kaut kur stūrītī vai pusstāvā un draugu lokā ilgstoši spēlēt kādas galda spēles, citu acu netraucēti. Šķiet, ka drīz vien nāksies padomāt par papildus vietām, jo dzeltenā un baltā ziema nav vairs kalniem. Tā nu īsumā par šo vietu. Atliek apmeklēt vēl kādu pasākumu. Lai veicas visiem, kas piedalījās pie šīs vietas tapšanas!!! Citiem ļoti iesaku! Links: http://ansisegle.lv/perle-apskats-un-komentari-video/ Atrašanās vieta: 8 Interjers: 9 Ēdienkvalitāte un izvēle: 9 Atmosfēra: 10 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 10 (2 Comments |Comment on this)
12:22 pm	Āzijas dārgumi. Lin Jan. Pamīšuma principam sekojot, šoreiz pievērsīšos negatīvam austrumvirtuves pārstāvim - "Lin Jan" ēstuvei Tallinas ielā 35. LIN JAN. Dzīvoju netālu no Tallinas un Brīvības ielu krustojuma un bieži sanāk iet vai braukt garām šim iestādījumam. Sen jo sen biju domājis apmeklēt šo vietu, vēl jo vairāk draugu dažādas (pārsvarā negatīvas) atsauksmes lika vienreiz tā paņemt un aiziet uz turieni. Paņēmu un aizgāju. Katru reizi ejot garām mani izbrīnīja neierasts tukšums šajā bistro, bet kad beidzot uzmeklēju to, iemesli kļuva skaidri kā mēnesnīcas dzidrums augusta debesīs, bet nu pēc kārtas... Interjērs: parasts, ļoti lēts, nepiegružots, fantāzijas lidojums nekur nebija pamanāms. Droši vien, tā fantāzija bija muša-atraitne, kura, pēc vīra nāves tik siroja pa apkārtnes zaļajām plastmasas ēstuvēm un, cerēdama uz ko dāsnāku, iegriezās Lin Jan telpās, bet būdami praktiski cilvēki, īpašnieki (vai darbinieki) ātri vien tika galā ar nekauņu, izmantodami kādu pašiem atbilstošu preses izdevumu - žurnālu "Princese", droši vien. Tā arī Fantāzija nekur neizpaudās. Neizpaudās, nu i štrunts ar viņu, ejam tālāk. Ejam, ejam, kamēr esam klāt letei ar vairākiem, bet ne pārāk daudziem ar sakaltušām plēvītēm pārklātām mērcēm nedaudz piepildītiem nerūsējošā tērauda traukiem. Izvēle tik tiešām neliela, arī daudzums liek pieņemt divus variantus: vai nu nerātnrīdzinieki tikko pagājušajā pusdienlaikā tik nekaunīgi visu bija patukšojuši vai nu pavāri nolēmuši salikt traukos vakardienas pārpalikumus, nu nezinu kā tur īsti ir, neprasiet man! N-e-z-i-n-u! Tomēr plēvītes biezums un stingrums liek vairāk likt uzsvaru uz otro variantu. Lai gan mana iekšējā balss ārdījās un, spļaudīdamies man tieši sejā, bļāva man vienlaicīgi abās ausīs (tads surround stereo, ziniet), ka jādodas tūdaļ prom, nolēmu tomēr izdarīt garšas mērījumus šajā iestādē. Un tas neciešamais strīds starp iekšējo balsi un manu kuņģa sulu... Es pēc iespējas ātrāk pieņēmu lēmumu un lūdzu izklāstīt visu mērču nutricionālo informāciju, kamēr apstājos pie brūnās (brūns caurspīdīgs ķīselis ar kaut kādiem kunkulīšiem iekšā, kas esot cūkgaļa), jo pārējās likās mazāk uzrunājošas. Kad jautāju pēc garnējuma - makaroniem, man teica, ka esot viens veids. Labi, lai ir. Kad lūdzu parādīt, kas tie par makaroniem, laipnā latviešu meitene sacīja, ka tie esot tur - virtuvē (tieši tā, kā ar patiesību tur ārā). Es tomēr uzstāju, ka pirms izvēlēties, gribu redzēt, kā tie izskatās. Nedaudz apmulsusi, sakožot kā Baltijas jūras kāpām līdzīgas lūpas, meitene aizdevās uz virtuvi un jau pēc pusminūtes nāca ar makaronu paraugu uz maza šķīvīša. Izvēloties piedāvāto garnējumu (cita nebija), devos to visu tiesāt. Kamēr riktējos bara letes augstajā krēslā, virzot skatu uz aiz loga stikla garām braucošo ūsaino trolejbusu, vēlreiz atspulgu atmiņā bēdīgo stāstu par mušu vārdā Fantāzija un palika nedaudz skumji. Manu bēdīguma sajūtas nepārtrauktumu turpināja uzturēt pirmais, no brūnisāļā ķīseļa izvilktais un uz muti notransportēts kaut kādā mīklā apcepts, cūkgaļas gabaliņš, kas patiesībā izrādījās tikai grauzdētās mīklas kunkulītis ar tajā iemīcīto, apmēram 5 angstermu lielo, cūkgaļās krikumiņu, kurs istaroja 0,5 vienību vājo gaļas aromātu. Arī pārējie kunkulīša bēdubrāļi izrādījās tādi paši. I cilvēkbērns paēdis, i cūka stāv uz veselām 3 kājām. Let's save pigs! Ak jā! Dzērveņu kompots. Dzērveņu kompots are simple! 3 "Yupi" graudiņi + 1 litrs haš-divi-o. That's it! Šo "kompotu" īpaši iesaku klasikas cienītājiem! (Vivat 90') Labi, pietiks te liet, ja?! Tātad, mans verdikts tik pat simple, kā kompots - pats tur nekad vairs neiešu (atkāpe: vienmēr var gadīties kāds Force Majour, protams) un citiem neiesaku. Atrašanās vieta: 8 Interjers: 2 Ēdienkvalitāte: 1 Atmosfēra: 1 Personāla attieksme: 8 Cenu saprātīgums: 1 (Comment on this)
10:22 am	Āzijas dārgumi. Ķīniešu bistro. Tā nu sanācis, ka nebiju iedomājies par labāku iespēju – pirmo postu ievietot ar pozitīvām atsauksmēm par kādu ēšanas vietu, jo biju tik ļoti aizrāvies ar ideju pēc iespējas daiļrunīgāk aprakstīt savas izjūtas (biju uz viļņa), ka pat piemirsu elementārus principus. Bet nu kas darīts, tas darīts... Šodien labošu šo situāciju un uzrakstīšu ko pozitīvāku, tomēr lūdzu ņemt vērā, ka esmu ļoti stingrs pret jebkuru iestādi, kas sniedz pakalpojumus un pieprasa par to samaksu. Mana māte, principā, jau otrajā manas dzīves dienā, ir paziņojusi man, ka esmu laists pasaulē, lai kritizētu, pārveidotu un piedāvātu labākus variantus mūsu eksistences pārveidošanai. Ak jā, paldies L.G. par vērtīgiem padomiem! ĶĪNIEŠU BISTRO. Tīklojuma, kas uzmests virsū globusam, visos iespējamajos avotos neesmu atradis kādu citu apzīmējumu iestādījumam, kas atrodas tieši blakus kādreizējam kino „Gaisma” Tallinas ielā, bet par to ir pietiekoši (izrādās) daudz rakstīts, tātad lai paliek „Ķīniešu bistro”. Es apzināti nelasīju nevienu no atsauksmēm, lai varētu netraucēti apsrakstīt savas izjūtas. Jau ilgāku laiku biju regulāri apmeklējis blakus esošo Ķīnas preču veikalu, tomēr bistro pirmo reizi iegriezāmies ar draudzeni kādu neilgu laiku atpakaļ. Nezinu, kurš tur gatavo visus tos ēdienus, tomēr iedomājos, ka tā varētu būt savulaik veicī sastaptā patīkama izskata ķīniete, kura zināja stāstīt, ka pārvākusies šeitan ar savu ģimeni un tas ir viņas ģimenes uzņēmums. Katrā ziņā, ēdienus izdala un kases aparātu laiž džinkstošās izjādēs viņas pašas bērni, to nu zinu droši, jo pamanīt līdzības seju pantos starp to sievieti un viņas bērniem ir kā divus pirkstus... Sākās ar to, ka kartējo reizi „paspīdēju” ar savu gudrību (jo es tik tiešām esmu gudrs) un kā mazo Heklas izvirdumu izspļāvu laukā „nī hau!”, kas radīja izteiktu izbrīnu un sajūsmu pie letes tusojošos augstākminētās (kaut kur tekstā) sievietes bērnos (a panti ta līdzīgi, zub daju!). Secinājums: saprata! Un te manā priekšā kā rapša lauki izklājās vesela lete ar visādām mērcēm un 5 makaronu veidiem garnējumam, kā arī visādi tur pelmenīši, kruzulīši un citi izstrādājumi. Jau pēc izskata sapratu, ka te būs garšīgi un tā arī bija! Nākamais pārsteigums: ķīniešu meitene (ar tiem pašiem pantiem) lieliski runāja latviski un ne tikai runāja, bet visu labi saprata un nepārprasīja. Porcija bija ļoti liela (nākamreiz jādomā par pusporciju) un nāvīgi garšīga! Asā vista, mungo makaroni, yummy! Par visu samaksāju ne mazu priekš bistro naudu, bet tā milzīgā porcija un tā garša... Pat tas, ka uz stikla galda bija palikušas švīkas no mitras lupatas un ne pārāk izcila ventilācija tāds nieks vien ir, jo viss pārējais atsver to. Pēcāk biju iegriezies tur vēl pāris reizes un kā allaž - tā pati nemainīgā ēdiena kvalitāte. Interjērs: tāds ķīniski tipisks, lai gan nedaudz nobružājies, kas prasa remontu, uz ko arī uzrāvāmies, kad iepriekšējās brīvdienās sagribējām tur paēst. Ceru, ka tas tiešām ir remonts, nevis šīs vietas aizklopējums! Sekojiet aktualitātēm un kad šī iestāde pēc remonta atkal fēniksos (keepin' my rotaļīgus fingers crossed!), tūdaļ dodieties tur pabaudīt ņammu, iesaku! Atzīmes nav maksimālas, bet no manis tas ir pat ļoti daudz, jūs taču mani pazīstat ;) Atrašanās vieta: 7 Interjers: 7 Ēdienkvalitāte: 10 Atmosfēra: 9 Personāla attieksme: 10 Cenu saprātīgums: 9 (5 Comments |Comment on this)
Tuesday, September 1st, 2009
2:03 pm	Āzijas dārgumi. Soho. Mūsu dzimtā pilsēta nav nemaz tik bagāta ar labām ēšanas vietām, tomēr, kaut ko var no tā visa ekstrahēt. Man ļoti tīk šķībacaino virtuve, it īpaši, ja pie katliem mīņājas viņi paši. Vismaz apziņa, ka viņi tev kaut ko iesmērēs, bet iesmērēs savā "nacionālajā" stilā un veidā, liek meklēt atbilstošas ņammāšanas vietas. Sākšu ar dimantiem... SOHO. Sākšu ar, kā man šķiet briesmīgāko no visām vietām, kurās esmu paviesojies, ķīniešu restorānu/suši bāru "Soho", kas Elizabetes ielā 6 ir atradis savu pagrabvietu. Kad nolaidos no zemes virsmas šajā plastikātbuduārveidīgajā telpā, pārsteidza īpaša smarža, kas atgādināja saulē sakarsētus dīzeļvilciena dermantīna sēdekļus, kas pirms vizināšanās pa LDz neaptveramajiem plašumiem piestrādāja par ceturtdaļslodzi kādā pīrāgotavā ar tikai eļļā cepto izstrādājumu sortimenta klāstu. Lai gan virtuves durvīs kā 25. kadrs nozibēja kādas āziešu tautības habituss, kas deva vismaz kādu drebošu pretenziju uz autentiskumu, tomēr ēdieni mūs pārsteidza ar savu negaršigitāti un pārsālījamību. Tā nabaga miso zupa garšoja pēc nemiso zupas, kurā izteiktākie bija: vārītā ūdens aromāts, sāls garša, 2 nelaimīgas sušinori lapiņas tofu krikumi un kaut kādas drupačas (laikam no blakus galda). Kamēr kaut kāds ķīniešu jaunietis apskatīja oficiantes akurāti uzkrāsotas lūpas un, turot rokās tetri ar nepabeigtu spēli, kaut ko murmināja, mēs ar draugu ar asarām acīs mēģinājām ieskaidrot miso zupai, ka tai pēc kaut kā būtu jāgaršo. Tad nu pienāca kārta vistas filejai (neatceros nosaukumu)ar 30-to gadu skapja piegaršu. Šādi pagatavotas vistas garšu zinām labi, tādēļ nolēmām pārāk neaizrauties ar eksperimentiem, ātri samaksājām un devāmies kaut kur paēst. Vērtējums šāds (no 1 līdz 10): Atrašanās vieta: 9 Interjers: 4 Ēdienkvalitāte: 1 Atmosfēra: 1 Personāla attieksme: 5 Cenu saprātīgums: 1 (1 Comment |Comment on this)