Āzijas dārgumi. Soho.
Mūsu dzimtā pilsēta nav nemaz tik bagāta ar labām ēšanas vietām, tomēr, kaut ko var no tā visa ekstrahēt.
Man ļoti tīk šķībacaino virtuve, it īpaši, ja pie katliem mīņājas viņi paši. Vismaz apziņa, ka viņi tev kaut ko iesmērēs, bet iesmērēs savā "nacionālajā" stilā un veidā, liek meklēt atbilstošas ņammāšanas vietas. Sākšu ar dimantiem...

SOHO.
Sākšu ar, kā man šķiet briesmīgāko no visām vietām, kurās esmu paviesojies, ķīniešu restorānu/suši bāru "Soho", kas Elizabetes ielā 6 ir atradis savu pagrabvietu. Kad nolaidos no zemes virsmas šajā plastikātbuduārveidīgajā telpā, pārsteidza īpaša smarža, kas atgādināja saulē sakarsētus dīzeļvilciena dermantīna sēdekļus, kas pirms vizināšanās pa LDz neaptveramajiem plašumiem piestrādāja par ceturtdaļslodzi kādā pīrāgotavā ar tikai eļļā cepto izstrādājumu sortimenta klāstu. Lai gan virtuves durvīs kā 25. kadrs nozibēja kādas āziešu tautības habituss, kas deva vismaz kādu drebošu pretenziju uz autentiskumu, tomēr ēdieni mūs pārsteidza ar savu negaršigitāti un pārsālījamību. Tā nabaga miso zupa garšoja pēc nemiso zupas, kurā izteiktākie bija: vārītā ūdens aromāts, sāls garša, 2 nelaimīgas sušinori lapiņas tofu krikumi un kaut kādas drupačas (laikam no blakus galda). Kamēr kaut kāds ķīniešu jaunietis apskatīja oficiantes akurāti uzkrāsotas lūpas un, turot rokās tetri ar nepabeigtu spēli, kaut ko murmināja, mēs ar draugu ar asarām acīs mēģinājām ieskaidrot miso zupai, ka tai pēc kaut kā būtu jāgaršo. Tad nu pienāca kārta vistas filejai (neatceros nosaukumu)ar 30-to gadu skapja piegaršu. Šādi pagatavotas vistas garšu zinām labi, tādēļ nolēmām pārāk neaizrauties ar eksperimentiem, ātri samaksājām un devāmies kaut kur paēst. Vērtējums šāds (no 1 līdz 10):

Atrašanās vieta: 9
Interjers: 4
Ēdienkvalitāte: 1
Atmosfēra: 1
Personāla attieksme: 5
Cenu saprātīgums: 1