šī diena un punkts
Bērnības smaržu ieelpoju vakar, līdz ar vilcienburzmu ieslidojot Salaspils balti apsarmojošo koku rajonā. Auksts bija, apgaismojums minimāls, taču līdz baltajai 4 - 5 gadu vecuma dzīvesvietai nokļuvām - futbols ar brālēniem blokmājas priekšā; vīngliemežu meklēšana mežā, dzīvokļa otrajā pusē; vakara paslēpes 100 m2 lielajā "mežā"; vienkārši sēdēšana garenajā solā blakus nepazīstamai meitenei, ko saucu par draudzeni, jo viņa mani cienāja ar smalkmaizīti; apgrieztā v-veida jumta drēbju žāvētāju rindas burvība; palēcien-solis un omolīga dungošana zeltbrūnu / tumši blondu matu cirtu flirtā (ko gan brālis reiz, spēlējot frizierus, nogrieza līdz zēngalviņai) - ieelpota daļa bērnības netveramāko mirkļu, vien stāvot kādreizējā mājokļa (manu māju) vietā.

Slēpšanās tumša ceļa pašā vidū un tad - pēdējā mirkļa bēgšana no pretīmbraucoša auto. Tas bija tai vakarā.

Starp citu, ar ģimeni ir punkts, šodien to uzzinu pilnīgāk par pilnīgu. Sajūtas jau savādas - vējiem līdz. Bet ko tur daudz.

Savu norobežošanās daļu pieprasu.