Vēl pāris vārdu.

Šorīt gribēju kafijas piesmaržotu, saules izgaismotu, pēc karstmaizītēm smaržīgu virtuvi. Bet saņēmu virtuvi, kura ož pēc krāsām (ne jau pēc ūdens emulsijas krāsām, nēē..., pēc tām vissmaržīgākajām...). Vakar krāsoju istabā dažus elementus, istaba atrodas blakus virtuvei.

Starp citu, garderobē sastapos ar divām filozofiskām vecmāmiņām, kuras runāja par rakstības kā tādas pastāvēšanas ilgumu - "200 gadi, ne vairāk" teica.

Atrodoties starp (agrāk) tik pierastā skaņu jūkļa, šoreiz pārņēma atsvešinātības sajūta. Savādi to kādreiz (nu jau tik drīz) zaudēt.

PS Koncerts bija lielisks. Žēl, ka jūs VISU tur nebija!