tātad, mēs runājam par jau nodzīvotu, pagājušu dzīvi jeb nofilmētām plānoti neplānotām nejaušībām? kā var būt tā, ka ierakstītai filmai piemīt nejaušības raksturs? un cilvēki, kas veidoja šo filmu, tikai šķietami izvēlējās sižetu, plānoja, vēlējās uzrunāt skatītāju ar tieši un precīzi izvēlētām frāzēm, m? tad jau jebko var uzskatīt par stingru likumu vai nejaušības noteiktu. mēģinot paraudzīties uz šo likumu no tavas puses, saprotu, ka arrī tā tas varētu būt. laikam jau svarīgāk nevis tas, kam ticam, bet ticēt.