Burvelīgo sajūtu mākonis kaut uz piecām minūtēm.
Beidzot notika tas - es piedzīvoju šo burvīgo mirkli - nirvānu (pilnīgs laimes, miera, atbrīvotības stāvoklis, saplūsme ar dievišķo), pilnīgu laimi. Laimi var tikai noķert, to nevar atrast. Tas bija pat pārsteidzoši ilgi - tās bija apmēram piecām minūtes (iepriekš parasti gadās laimes mirli saturēt apmēram desmit sekundes). Sēdēju automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Skanēja kāda Prāta Vētras dziesma. Ārā viss tumšs (pulkstens pus vienpadsmit), Vanšu tilts izgaismots vakara lustru, reklāmu, garām braucošu automašīnu gaismām. Braucu mājās no lielveikala. Tikko apēdusi savu mīļāko saldējumu - Boni - un, baudot to burvīgo smaržu, ko spēj dot vienīgi ziemas manderīni, uzsmaidu sev - es tomēr kaut ko zinu par sevi (->mans mīļākais saldējums ir Bonis un es dziļi apbrīnoju un baudu manderīnus kā eksistējošu lietu)! Ir prieks, ka kāds par Tevi rūpējas, kaut vai tas esi tu pats.

Šorīt es patiešām pamodos tikai tāpēc, ka pilnā pārliecībā domāju, ka nevaru paelpot un nosmakšu. Nē, man vienkārši bija iesnas. Skats uz modinātāju - protams - kā vienmēr (pēdējās dienas) esmu aizgulējusies par ~35 minūtēm. Tā ir, kad gulēts tiek maz. Izspūrusi pinkaine veras man pretī spogulī. Forši! Es šodien jūtos neglīta. Tāda arī vēlos izskatīties. (Runa ir ne tikai par ārēju neglītumu.) Paspēju iemalkot vien dažas karstas malciņas (vai malciņas vispār var būt karstas?) tējas Septiņi Samuraji, ko vakar biju nopirkusi. Aromatizēta zaļā tēja - ar vanilīgu smaržu. Debišķīga. Un pāris manderīnu ierosmei.

Es brīnos un priecājos, ka tikai viens teikums, izteikts / jautāts ar dziļi patiesu nolūku, spēj radīt tik paliekošas sekas. Tomēr ir forši, ja kāds par tevi parūpējas. Kaut vai tā ir viena frāze, pie tam no banālāko frāžu krājuma - tikai šoreiz - izteikta ar patiesu nolūku. Apbrīnojams arī kontrasts, kad banāls jautājums liek smaidīt pat nākamajā dienā, taču iztekits "Es Tevi mīlu" uzdzen šermuļus. Nelabi paliek.

Secinājums: svarīgi nav vārdi, bet motīvi.

(Manis pēc tu varētu arī nerunāt.)