2011. gada 23. & 24. jūlijs
Bija žēl uzzināt, ka Amy W. vairs nav starp mums. Savā ziņā tādēļ, ka, dzīvojot netālu no Camden Town, gaidīju, kad nejauši viņai saduršos, daļēji tādēļ, ka nepaguvu viņu redzēt uz skatuves. Bet lielākoties tādēļ, ka nedzirdēšu viņas jaunos darbus. Skaistus, netīrus, skumjus, patiesus, cilvēcīgus.

Runājot par Anders Breivik, viņa foto tik ļoti atgādina kādu no Call of Duty spēles avatar-iem, tik sirreāli. Un ir bailīgi, jo nekad nevar zināt, kurā pasaules malā, no kuras ticības un kurā pilsētas vai lauku nomalē esi drošībā. Skatoties 12 minūšu garo youtube video, kuru viņš augšupielādēja pāris stundas pirms viņa real-life-call-of-duty, man tirpas skrēja pār muguru. Godīgi sakot, es ticu, ka visi cilvēki ir traki, there are only different degrees of it. Cilvēka prāts ir bailīga ierīce.

Lai nu kā, šķiet, ka par šīs nedēļās nogales notikumiem kādu dienu rakstīs grāmatas.


PS Breivika vecāki arī izšķīrās.