Newcastle - London
Es gribētu izvedot īsfilmu par vilcienu – tieši koncentrējotiesu uz pašu vilcienu, nevis cilvēkiem. Cilvēki būtu fonā, pavisam niecīgas un nenozīmīgas būtnes. Vilciens būtu pašā centrā – tā skumjās gaudas un haunted svilpieni, basi fonā, un ilgie saucieni. Tos varētu pierakstīt, un vēlāk sēlēt uz klavierēm, mazliet kā Eric Satie bet vēl īpatnējāk. Vagonu durvis, kuras laiku pa laikam atveras un aizveras bez iemesla, it kā izklaidēdamas pašas sevi un žēlotos par savu nolemtību. Kā tādi gari, kas ir iesprostoti šo metālu un tērauda plāksnēs. Kustoties pa labi un kreisi, it kā skumji dejojot, cenšoties iegūt kāda uzmanību. Gaismas, kas laiku pa laikam krīt caur logiem uz monotoni sarkanajiem soliņiem un gaiteni. Krīt un pazūd, veidojot tik vieglas, maigas un mazliet rotaļīgas dejas. Tas milzīgais troksnis un fiziskais blieziens, kad strauji pabrauc garām vēl viens ātrvilciens. Sirds mazliet saraujas. Un tā turpinas – tās švīkājošās, svilpojošās skaņas, tik ilgas un gausas, tik bezcerīgi skumjas un tomēr neatlaidīgas. Spokaini kompleksi un skaisti.