Es skrienu ātri. Skrienu un iekrītu bedrē, atsperos, izlidoju laukā un turpinu skriet. Atkal iekrītu bedrē, atkal atsperos un izlidoju laukā. Dažreiz atsperos tik stipri, ka aizlidoju līdz Mēnesim. Vai Saulei. Man labāk patīk uz Mēness, kur zied puķes, kuras barojas no saldi vēsām emocijām. Taču tad es atkal krītu, krītu sāpīgi, iekrītu bedrē. Un atkal atsperos, lidoju laukā un turpinu skriet. Kad reiz aizlidoju līdz Saulei, uzzināju, ka tā patiesībā ir auksta. Tā vilinoši spīd, taču, nonākot tur, karstums ir tik pārspīlēti labs, ka kļūst auksti. Jo ir pārāk labi. Tā nevar būt. Un es atkal krītu. Un priecājos par to, ka nekad nepalieku uz vietas un turpinu skriet. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />