So it is.
Izmisums, kurš pārņem dažreiz. Laiku pa laikam. Pelēks, nē, melns, uzbāzīgs sapuvušu emociju mākonis, kurš uzbrūk no mugurpuses. Pretīgi. Nežēlīgi. Un Tu pēkšņi pakrīti. It kā ne no kā. Vienkārši. Pakrīti. Raudi. Kāpēc? Nejautā. Tā tas vienkārši notiek. Domā par kaut ko. Par jūras smaržu. Par vasaras smaržu. Par visu patīkamo. Par bezbēdīgi pavadītu laiku vasarā, kopā ar draugiem, futbolu. Par skriešanu, klupšanu, smiekliem. Par "garšīgo lūpukrāsu" pulkstens 23:00. Par šampanieša glāzi rokā un draugiem tev blakus jaunajā gadā, kad tu lūkojies debesīs un naivi lidinājies domās par visu, kas sagaida tevi jaunajā gadā. Par nepareizi nostiprinātajām raķetēm, kuras gribēja jūs nogalināt, kad jūs skrējāt un smējāties. No laimes. Par to, kā kpīgi ar māsīcu izmisīgi kliedzot un smejoties dziedāji "He fuckin' hates me", pēc tam iekriti baltajā sniegā ziemas naktī, izvārtījies, skatījies tumši zili svaigžnotajās debesīs un smējies. Par svaigo jūlija rītu ap pl 8:00, kurā saule maigi silda muguru, dzirdēji tikai putnus, nevis mašīnu rūkoņu, juti svaigo vasaras tikko pļautas zāles smaržu, puķu smaržu, daudz dažādu koku lapu smaržu, skaņu, vēju, kad brauci ar velosipēdu virzienā no Rīgas uz Jūrmalu. Viena pati. Un domāji. Vienkārši juties laimīga. Ne no kā. Ne par ko. Vienkārši tā pat. Palika labāk. Vienkārši tā. Un neprasi citiem.