Jā, besī laukā liekulība. Labāk patīk patiesība, lai kāda tā arī nebūtu. Man patīk dažkārt dzirdēt kritiku, jo tad var padusmoties, novērtēt sevi un beigās aplauzties. Bet aplauzties vajag, jo citādi var kļūt par kādu bezakarīgu 'cietādaino egoistu'. Tāda nu gan es negribu kļūt. Gribu būt tik pat patiesa un ar tik pat 'plānu' ādu kā tagad, jo, cilvēkus ar 'biezu' ādu ir kaitinoši grūti un bezjēdzīgi saprast, tādiem nevar palīdzēt. Tas ir kaitinoši. Jo labāk es gribu nomirt kāda dēļ, nevis dzīvot tikai un vienīgi sev līdz palieku veca, sažūstu un man izkrīt zobi. Jo tas ir nožēlojami. Vajag tomēr emocijas un notikumus. Un nirvanu:)) Besī laukā šī 100 x sarežģītā loģika, kā pateikt otram kaut ko - jāsaka tā, lai viņš nejustos aizvainots, justos labi, tādejādi sāktu domāt par mani labi un galu galā ieguvējs esmu ES! Besī laukā šīs sarunas, kur viss, ko viens otram saka ir tikai es es es es es. Atzīstos, ka ar mani arī bieži vien tā gadās (bungas, grupa, es, es), bet labāk ir to atzīt un censties laboties nekā visu laiku tikai turpināt savu bezsakaru es es es. Tik patīkami, kad kādreiz sanāk parunāt kaut ko jēdzīgu un laiku pa laikam atpūsties no sevis, savām vēlmēm, domām un egosisma.