Nu ir jau tā - kad padomāju par visām tām jaukajām sajūtām, kuras man ziema un ziemassvētki dod, tad jau paliek tā tīri jauki - kā toreiz, kad 5dien pēc sūdīgas dienas piezvanīju sūklim un viņa, tā vietā, lai pažēlotu (cik labi, ka viņa tā uzreiz nedarīja!), pastāstīja man par to, kā jums trijām tur iet, ka jūs sēžat pirtiņā, dedzinājāt sveces, uz pirts akmeņiem sildat karstvīnu, vēl bija kkas ar kanēli un pinacolada, manderīni un piparkūkas. Un es tik tikko biju atgriezusies no kaut kā izcili bezsakarīga (nu vismaz tajā mirklī man tā likās, tāds neliels kontrasts starp jūsu karsvīnu un kanēli sveču gaismā un viskija dzeršanu sabiedriskajās tualetēs...) Nu zini bija tāds 'nelilels' angers un, kā par sagadīšanos, atkal sanāk, ka tieši ziemassvētki ir tie, kas par mani smējās, kad man bija sūdīgi! Zinu jau zinu, ka mēdzu būt skaudīga, taču kā manā vietā būtu jutusies Tu? Nu skumji smieklīgi jau skan, bet tā nu man šogad sanācis. Bet gan jau vēl ar laiku tā sajūta uzradīsies - kad sākšu meklēt dāvanas. Un ziemassvētku aromāti man tomēr vēljoprojām ir ļoti mīļi. manderīni, piparkūkas, karstvīns, kanēlis... nu vai...