atglauztās pieres lētums

Klausos nirvanu. Beidzot satiku savu labāko draugu - pēc 2 ned neredzēšanās (ja neskaita nejaušo satikšanos pie 7.autobusa pieturas āgenskalnā). Tik patīkami beidzot parunāties ar kādu domubiedru. Parunājām un es sapratu dažas ļoti svarīgas lietas. Es nepalikšu lēta. Pat ne kāda notikuma dēļ. Nekādā gadījumā, lai gan tādam palikt ir tik viegli, jo vilinājums dažām lietām ir tik grūts un palīdz kļūt aklam, lai vairs nevarētu sevi novērtēt no malas. Nu kas tu nūģis esi? Bet par laimi es atturējos (mēs atturējāmies) un tagad jūtu dziļu gandarījuma sajūtu nevis kaut kādu nožēlojamu rīta komas variantu. Lai cik tas viegli nebūtu tādam palikt, tomēr es nevēlos kļūt par meiteni - atglauztā pumpainā piere. Gribu būt tāda, kāda esmu, nepakļauties ļoti vilinošiem vilinājumiem un kārdinājumiem vien tās perfektās gandarījuma sajūtas, ko sniedz apziņa, ka es spēju atturēties. Gribu būt tāda, kāda esmu, jo tieši tāda nav neviena, gribu būt dabīga un orģināla nevis nolietota. Paldies visiem maniem draugiem, es viņus patiešām novērtēju. Man tik tiešām ir tā paveicies ar tik ģeniāliem, orģināliem, dabiskiem, talantīgiem, skaistiem gan iekšēji gan ārēji un visādā citā ziņā perfektiem draugiem. Jo nav daudz tādu cilvēku. Tikai nesen sāku to novērtēt. Tāda iemesla dēļ vien ir vērts atturēties. Paldies.