nevienam
es jau laikam sāku par daudz uzticēties. sāku stāstīt visu, kas man iekšā. nedrīkst, jo tad man pašai nepaliks, par ko papriecāties. un man patīk, ka varu vienatnē sēžot sākt smaidīt. taču īstenībā ir grūti to noturēt pie sevis. ir divas dažādākas lietas - tās, ko vajag kādam drošam cilvēkam pastāstīt, lai neturās rūgtums sevī, un tās, ko atstāt sev pašam, mīļās labās atmiņas. iespējams, ka nekad nenotiks tā kā es vēlos, bet cerība taču pastāv vienmēr.