|
|
||
|
sauss acu skats pār tumšiem logiem dejo kādēļ tu atkal manās šaubās klejo? --------- tik vien kā cerēt jauna diena atnāk drīz |
||
|
|
|
||
|
kā piesmieta kuce vārtos palagos baltos. nav žēl ne laika ne to ka tāds vājums tik sāp tas ka ticēju nelietim tādam. |
||
|
|
|
||
|
tālas atmiņas.. blāvas.. par smaidu, kas mīt lūpu kaktiņos asinīs ziemas putenī. sniegs ierauj mūs virpulī |
||
|
|
|
||||
|
bez sprieguma un bez spuldzēm mana miesa pat ēnu met vistumšākā naktī bez zvaigznēm veros atspulgā kārtējoreiz |
||||
|
|
|
||||
|
visklusākie čuksti, kad dvēsele kliedz, tavas rūpes šonakt nesasniedz . lūdzos, vēl neaizej , neaizmiedz, savus spārnus man noglāstīt neaizliedz |
||||
|
|
|
||
| spārni nes manu piedošanu no vārdiem sagrautā dvēseles kambara. vēlētos, vēlētos kaut tas spārnotais manī spētu ieskatīties dziļāk kā acs var saredzēt. dvēsele, muļķe, tik asaras lej. prāts kautrīgi raksta uz lapiņām skumjas. | ||
|
|
|
||
|
cīnies, cīnies, vālodzīte, tik un tā jau nepanāksi. atdod visu dvēselīti, šis par tevi pasmiesies. raudi, raudi, vālodzīte, kam tu raudi nieka dēļ? dzenīt's kokā galvu sita, mūžam mīlu nepratīs. |
||
|
|
|
||||
|
sapnis pļavā brien rītā rasu padzēries asa zāle kājas griež mans sapnis pats savās asinīs skrien. vēlējos, vēlējos tavā sirdī būt. viss, ko es vēlējos - lai kāds ar' mani jūt. satinos savos sapņos, vīlos dvēselēs. saplēsts un pelēks mans sapnis tagad .. |
||||
|
|
|
||||
|
acis krāsu nejūt pelēks viss kā sveces liesma vēja pūsmā, tā man viss apkārt izdzisis.. |
||||
|
|
|
||||
|
kas kaitēja nedzīvot savā tēvuzemītē? krievs ar savu rupju vārdu man uzdzina vēmieniņu. |
||||
|
|
|
||||
|
taviem vārdiem skaļi izskanot saule atkal jau riet nedrīkst asaru noliet kaut neredzot acis ver ciet .. |
||||
|
|
|
||||
|
sauc sevi par tādu, kas asinis lej. teic mani par kādu, kas viltīgi smej. ir grūti gan dzīvot, gan bailes man mirt. būs karogam plīvot, kaut naidam mūs šķirt. |
||||
|
|
|
||||
|
viltīgas lapsas pa mežmalu zogas apēd gan zvērus, gan sulīgas ogas nemanot uzbrūk un iekožas rokās atstāj tās upuri briesmīgās mokās rudmatei medniecei siekala gara viss še jau pieder tai, kā grib tā dara neielaid mājās, ka neuzglūn vīram būs tev tad palikt kā nabagam tīram |
||||
|
|
|
||||
|
tik cieši apskāvām viens otru, tik salds bij katrs mūsu skūpsts. rit lēni asaras un aizrit, cik stiprs tagad starp mums naids. |
||||
|
|
|
||||
|
kaut kā seju tavu redzu, bet stāvs tavs projām slīd. man žēl to dažu skaisto brīžu mirklības. iet vienai negribas, bet ceļa šī vairs nav. |
||||
|
|
|
||||
|
tava sirds šajā naktī dauzās kā sabijies kumeļš skrien. mani vārdi ar taviem lauzās. tu kā vientuļa saule pa mākoņlauku brien. bet tu jau nedzirdi |
||||
|
|
|
||||
|
viss beidzies par velti vairs steidzies tik nepārdod dvēseli kāds sagrābs un neatdos būs domu gaišums pilns melnu sodrēju salipis ūdens. lietus sajaucies asarās sāļās izmircis vaigs. pieskāriens. bail. vārgām rokām, klusiem vārdiem saucu tevi bezvēja klajumā. saules vairs nav, tik mēness spožs. bez atbildes, bez vaibsta.. |
||||
|
|
|
||
|
es neesmu viena. man ir arī kaķis. tai atkal gribulis uznācis. un vispār mēs ar vientulību sēžam divatā un spēlējam paslēpes. es ieelpoju tevi, mans mīļais draugs. man tevis pietrūkst. tavs atstātais melnais krekls gandrīz bez smaržas jau palicis. kad esi prom, viss šķiet esam kārtībā melnā svece deg. nav lūk viņai tādas cienīgas vietas. maza liesmiņa cīnās. kā vienmēr. paralēle ar dabu. |
||
|
|
|
||||
|
vējš matos draiskulis spēlējas. jūra šalc. padzenu lepnumu un skaļi ieķērcos. smiekli skan. skaļi mani smiekli skan. vājprātīgu iedomu mākts mans prāts. atceros cik sen tā nebij smiets. pie velna visus jūs. man ir labi un tā būs būt. kaut.. |
||||
|
|
|
||||
|
te sabira pērļu lāses manā plaukstā atvērtā te nobira asariņas pērlītēm saplīstot |
||||
|
|
|
||||
|
cik daudz spēj jūra atdot viļņus, cik daudz spēj rudens lapas birdināt, tik vienmēr kaut kas mazliet pietrūkst, kad tevis istabā vairs nav. *** klau, zini? šobrīd sēžu kaila vannā. vai nāktu tu ar mani atveldzēties? ak, muļķa puika, tu! un tādi visi, kas neprot sievišķību savaldīt. labrīt! un paver acis, mīļotais! jau diena aust, bet es vēl gaidu. skūpstu sniedz un satver manas krūtis, jūti? vai tad alus tev ko tādu sniedz? *** tu man parādīji, kas ir salda mīla, un arī to, ka tādas nemaz nav grūti teikt, ka tās vairs nav, bet grūti dažbrīd noticēt, ka tāda vispār bijusi starp mums |
||||
|
|
|
||||
|
pirms tu pacelies, esi mazs. pirms sevi atdod plašai pasaulei, tu esi viens. bet nebaidies, tu esi skaists. es daudzkārt baidījos un skumu vakaros. mazs stariņš pavīdēja manā tumšā telpā. pavērās mans aizkars, acis žilbināja. tik daudz un pat vēl vairāk ieguvu es kādu. .. un nu viss izsapņots. nav skaistā vairs. ir tavas maigas rokas atkal raupjas. kāds maziņš sapnītis gandrīz vai salauzies. |
||||
|
|
|
||
|
divās galējībās. kamēr cilvēki jūk prātā, neprotot notērēt ārprātīgas naudas summas, lasu kāroto grāmatu un domāju par to, cik grūti iet. mani paņems lietus, mani paņems dzīles. *austrai* dienas nenāk vienas dienām līdz skrien domas pilnas ceļasomas pilnas jaunu bēdu |
||
|
|
|
||||
|
tālu no visa tā, ko spētu iedomāties. pārāk bieži acis teic citu, ko vārdi. nikni vilki plosa emociju. domas ātri pāršķir nākamo lappusi. krizantēmu sniegs - nesen ieraudzīts un jau tik kārots. nu lasīšu. |
||||
|
|
|
||||
|
ar pasaules saplēstām acīm tevi šonakt ar nemieru skatos pie atvērta loga sirds stāv ar nemiera rokām tumsā taustās vairs nav esi pamodies tagad pamēģini krastu atrast |
||||
|
|
|
||||||||
|
es vairs nespēju panest to smagumu, kas uz sirds.. sakrājies brīžiem gribās palaist vaļā un lai skrien lai skrien arī visa mana dzīve man nevajadzēs es atdotu savu pēdējo sirdspukstu kaut tikai sirds vairs nebūtu tik smaga kaut kamols kaklā nesariestos tik liels grūti norīt man nevajag tevi, pasaule tu esi bezgala ļauna un muļķīga es neesmu ticējusi mīlestībai un arī neticēšu viss tik saldi rūgts rūgts rūgta asara norit rūgts tavs vakara skūpsts tavas sausās rokas manās guļ un vārdi.. bez vietas tie vienmēr mani sarūgtina rūgtas asaras es gribu prom kaut beigas tiešām kaut kur beigtos es gribu tur kur nav nekā lai domas nedarbojas jūtu nav lai pašapziņas nav un rūgtas atmiņas par tevi |
||||||||
|
|
|
||||
|
manas kaulainas rokas tavu niknumu atkal noglāsta viss ko atceros - kūpošās cigaretes tavā tukšajā pelnutraukā sastāvējies klusums vējš kliedē šaubas uz galda viens pārmetums es neteikšu daudz - paņemšu sevi rokās un aizgriezīšos prom ar visu savu dzīvi |
||||
|
|
|
||||
|
laiks laicīgi vienmēr stundu zin. laiks laicīgi minūti pārlec un laicīgi sekundi iet. laikam nevajag pulksteni, viņš vienmēr precīzu laiku zin. laiks nekavē un laiks arī neatnāk ātrāk. laiks neplāno rītdienu. laiks neglabā atmiņas. laiks nestāv un neatliek darbu uz vēlāku laiku. |
||||
|
|
|
||||
| kaut manas asinis pa tavām vēnām plūstu | ||||
|
|
|
||||
|
smaga roka uz pleca krīt. zini, varbūt tomēr nenākšu es atkal rīt. kluss vaids, un vientuļa asara līst pa manu dvēseli atkal maza sāpīte klīst. .. |
||||
|
|
|
||||
|
tu vari brēkt un šķaudīt, tu vari sist dūres pret sienu, tu vari smiet un vari raudāt, es tev teikšu tā - pēc manas tēva zemes netīko. tu vari ģībt un vari celties, kaut nostāties uz galvas, es tik un tā pret tavām ēnām cīnīšos. |
||||
|
|
|
||||
| viņa aizgāja. atkal. pamazām sāk līt lietus. neviens neredz, neviens negrib redzēt, KĀPĒC. viņa nesaprot, kā tas viss vienmēr tik tālu nonāk. domas pāraug dusmās. vai tiešām viņš mani nekad tā pa īstam nav mīlējis? kāpēc mēs tik ilgi esam kopā? vai tad to var nosaukt par mīlestību? agrāk bija skaisti. vasara, zaļa zāle un saule. kopā pavadīta vasara. viņa grib uzrakstīt, bet nespēj - līst lietus. uzrakstītais burtu pa burtam pazūd no ekrāna. vēlāk. nē! es vairs nerakstīšu pirmā. kādēļ man vienmēr viņš jāuzmeklē? viņa grib, lai viņš kādreiz par viņu uztrauktos. es neesmu tevis vērts.. nē, nesaki lūdzu tā!.. es tevi tikai sāpinu.. es mīlu tevi. un viss. viss vienmēr bija tik vienkrāši. viss bija vienkārši, kad bija uztraukums un bailes, kad bija tā manjābūtskaistaiviņaacīs sajūta. tas bija kaut kas pilnīgi pretējs tagadējai ģimeniskumaradīšanas sajūtai. rozā brilles krīt. spārniņi nav pat jālauž, tie paši nokrīt. viņa redz kopdzīvi ar viņu nākotnē. man tik bail, ka mana dzīve būs tāda pati kā mammai. es zinu, ka esmu stiprāka un neļaušu kāpt sev uz galvas. durvis. kāds atkal salauzis kodu. viņu pārņem dusmas par visiem, kas kaut ko nomet pa ceļam. ekrānu atkal piepilda burti. tie veido skaļus vārdus un sāpīgus teikumus. jautājumzīme. pie atvērta loga birst pārmetumi. muļķīgi. kāpēc es sāku smieties? viņš arī? tas labi. tad jau būs labi. un tomēr. es tev kādreiz esmu teicis, ka nejūtu tavu mīlestību? es kādriez skrienu prom no tevis? tu neatbildēsi uz maniem jautājumiem? viņa taču grib tikai sajusties apmīļota sava vīrišķa rokās. tik daudz nozīmētu justies mīlētai, novērtētai. viņa nezina kā. TĀPĒC. | ||||
|
|
|
||||
|
aiziet. kādēļ tu baidies no tā? mana lielā sajūsma atļāvās tev pieskarties nedaudz bezrūpīgāk kā drīkstēja. viss tavs apzeltījums nobiris. vairs nav nekā tāda, kas palicis nepateikts. un tagad ir grūtāk lidot, kad viss jau ieraudzīts. |
||||
|
|
|
||||
|
pieglaudies maigāk ar aukstākām plaukstām kā manas- es zinu, tu atnāci sildīties es būšu tavs klēpis kur pasaules gaismas un muļķīgās reklāmas izdzisīs sasildi dvēseli klausoties vārdos kas tev tikai pateikti laimīgam smaidam noguris - atpūties es dziedāšu vārdiem ko dzird tikai dvēsele tava nav miera man gaidīt tik ilgi jau liekas ka aizmirsts jau daudz no tā visa ko gribējies pastāstīt |
||||
|
|
|
||||
|
sarētota pagātne un tagad vēljoprojām tas dziļais pavediens ko nekādi nespēju izdabūt. es gribu beidzot atkal mīlēt tevi tā ka naidam nepaliek ne brīdis. |
||||
|
|
|
||||
|
zini, manā sapnī tavās rokās vienmēr rozes zied: ziedu smarža lai gan saldena un maiga, ērkšķi miesā dur tik dzēlīgi un asi. ne tā miesa vairs, bet sirds mana, kurai tavi glāsti tā kā rožu vārdi skan. ko gaidīt, kādus vārdus teikt? |
||||
|
|
|
||||||
|
tu neesi tas pats un es neesmu tā pati mēs viens otram esam savādāk |
||||||
|
|
|
||||||||
|
ar zīmuli mūsu kontūras iezīmēju vēl dziļāk un sāpīgāk.. |
||||||||
|
|
|
||||||||
|
zini, manā sapnī Tavās rokās vienmēr rozes zied kad Tu glāsti, mani maigums skar bet tad mums atkal ērkšķi.. ērkšķi kad Tu sit, tad katrs ērkšķis mani plēš |
||||||||
|
|
|
||||||||
|
es protu lidot, bet es vēlos tavus spārnus. vēroju spogulī sevi dejojam lietū uz pirkstgaliem ar lietussargu pieskaroties saulei un asaras rit lejup pa melno kleitu neskarot sniegbalto ādu kura kā zīds pielijušo zāli klāj tās ēna mani mierīgu neatstāj |
||||||||
|
|
|
||||
|
dzīvot skaistākā sajūta, kāda spēj būt, ir sajūta, ka kādam liec justies labi. |
||||
|
|
|
||||||||
| es Tevi vērošu. sapņos un nomodā. | ||||||||
|
|
|