lietains mākonis - strīds
viņa aizgāja. atkal. pamazām sāk līt lietus. neviens neredz, neviens negrib redzēt, KĀPĒC. viņa nesaprot, kā tas viss vienmēr tik tālu nonāk. domas pāraug dusmās. vai tiešām viņš mani nekad tā pa īstam nav mīlējis? kāpēc mēs tik ilgi esam kopā? vai tad to var nosaukt par mīlestību? agrāk bija skaisti. vasara, zaļa zāle un saule. kopā pavadīta vasara. viņa grib uzrakstīt, bet nespēj - līst lietus. uzrakstītais burtu pa burtam pazūd no ekrāna. vēlāk. nē! es vairs nerakstīšu pirmā. kādēļ man vienmēr viņš jāuzmeklē? viņa grib, lai viņš kādreiz par viņu uztrauktos. es neesmu tevis vērts.. nē, nesaki lūdzu tā!.. es tevi tikai sāpinu.. es mīlu tevi. un viss. viss vienmēr bija tik vienkrāši. viss bija vienkārši, kad bija uztraukums un bailes, kad bija tā manjābūtskaistaiviņaacīs sajūta. tas bija kaut kas pilnīgi pretējs tagadējai ģimeniskumaradīšanas sajūtai. rozā brilles krīt. spārniņi nav pat jālauž, tie paši nokrīt. viņa redz kopdzīvi ar viņu nākotnē. man tik bail, ka mana dzīve būs tāda pati kā mammai. es zinu, ka esmu stiprāka un neļaušu kāpt sev uz galvas. durvis. kāds atkal salauzis kodu. viņu pārņem dusmas par visiem, kas kaut ko nomet pa ceļam. ekrānu atkal piepilda burti. tie veido skaļus vārdus un sāpīgus teikumus. jautājumzīme. pie atvērta loga birst pārmetumi. muļķīgi. kāpēc es sāku smieties? viņš arī? tas labi. tad jau būs labi. un tomēr. es tev kādreiz esmu teicis, ka nejūtu tavu mīlestību? es kādriez skrienu prom no tevis? tu neatbildēsi uz maniem jautājumiem? viņa taču grib tikai sajusties apmīļota sava vīrišķa rokās. tik daudz nozīmētu justies mīlētai, novērtētai. viņa nezina kā. TĀPĒC.