|
|
||||||||
| neskrien man tik ļoti pa priekšu! var gadīties, ka Tu pagriezīsies un manis tur vairs nebūs. | ||||||||
|
|
|
||||
| mēs noguruši sēdējām daugavas krastā blakus aplikuši viens otram apkārt roku un kaut ko vērojām upes otrā krastā mēs runājām par to kā sākās mūsu attiecības par neveikliem skatieniem un nedrošības sajūtām par to kā slēpām abpusējas simpātijas par itkā nejaušiem pieskārieniem par pirmajām atzīšanām es smaidīju un arī tavas acis smaidīja tu teici ka mīli mani un es tev atbildēju negaidot mēs pagriezāmies viens pret otru tu tik kaislīgi satvēri manu kaklu ka tas man lika sajusties īpašai es apskāvu tevi ciešāk un mēs skūpstījāmies es izbaudīju tavas lūpas un katrs tavs pirkstu pieskāriens silti apmīļoja manu kaklu tad es atrāvos no tevis nostāk un mēs raudzījāmies viens otra smaidošajā sejā. | ||||
|
|
|
||||
|
"..es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez Tevis.." es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez Tevis. |
||||
|
|
|
||||
| ir aprasta sistēma un ir pieņemta dzīves norišu kārtība. maz kopīgu mirkļu. laiks zog Mūs. viena nelieta starp Tevi un mani; un tas ir laiks. mirklīgs vai tāds, kas līdzinās mūžībai, bet attālina. | ||||
|
|
|
||||
|
neatdots parāds. uz parāda zīmes viens vārds - "atvainošanās". draudzība aprūsējusi ar nodevību, neiecietību un vēlmi labot otru. izraudātas un aizmirstas asaras. tu? draudzība. pēc vairākiem gadiem, tagad - nepārtraukta attiecību glābšana - ķert atkal un atkal to tuvības sajūtu. ne jau tas, ka man pietrūktu tevis, man vienkārši sāp, ka izjucis kaut kas tik bijis. tu esi notikusi. tu biji periods, sezona, gadalaiks - manas dzīves grāmatas nodaļa. tā notiek un es necentīšos sevi vainot, ka tā. sāpes. sāpju nav. |
||||
|
|
|
||||
| jauna diena dāvinās man tavu smaidu, kuru vēlos atkal noskūpstīt.. | ||||
|
|
|
||||
|
es uzzīmētu 'krūzi siltu jūtu', caur pirkstiem siltumu es tvertu. es uzzīmētu 'krūzi siltu jūtu', tās krūzi pārpildītu. vai vēlies sajust siltu krūzi? vai varbūt vēlies krūzi siltu jūtu? lai tase kafijas man nelaupītu prātu, es sapņos Tevi apciemošu. Tu cēlies, kad es gulēt gāju, bet pārdomāju - alku reibinoša rīta. no taureņa es spārnus aizlienēju, pa Tavu logu ielidoju un lietu istabā es izdomāju, kas manu miegu aizskalotu. pa malkam, lūdzu, katru rītu no manas jūtu krūzes padzeries! lai negulētas maija naktis atmiņā man Tevi neatsauktu. |
||||
|
|
|
||||
|
nakts nogurdina, sāpina, taču rīts attīra. un ir vērts pavadīt tās negulētās neprāta stundas, lai iegūtu to sajūtu - sajusties neizkrāsotam un vēl nebijušam, nenotikušam. laiks - kaut kas, kas Mūs šķir. laiks atrauj, laiks attālina, laiks skumdina un liek ilgoties. gaidīt nozīmē rēķināties. ar Tavu klātbūtni. ir vienkārši ļoti labi, kad esi blakus. paldies, ka esi!! - Tu liki man noticēt, ka mīlestība ir īsta, pasaulē ir iespējams sastapt kādu, kam ir vērts veltīt savu dzīvi. varbūt tas rozā stikls ir pārāk biezs, un es vēljoprojām lidinos tur augstu debesīs starp mākoņiem un zvaigznēm, bet tomēr ne tik augstu, lai saule izkausētu manus spārnus. tādēļ bailes krist es neizjūtu. 'ja tevis nebūtu, man pietiktu ar prātu, bet, skumstot vienatnē, es tevi izdomātu' vārds vārdā. smaržu un pieskārienus jūtu vēl ilgi pēc Tavas aiziešanas. |
||||
|
|
|
||||
|
ja rodas problēmas, lai tās novērstu, cilvēkam jākļūst dabiskam. ir divi stāvokļi, kad cilvēks tāds ir, - miegs un smiekli. "aizej atpakaļ un izkāp ar labo.. " *smaids* tik pozitīvi! |
||||
|
|
|
||||
| negribu aizvērt acis, negribu pazaudēt laiku, pazaudēt tik daudz kopābūšanas mirkļu. | ||||
|
|
|
||||
| 'un vai dažreiz tieši tā nepietiekamības apziņa nav tā, kas padara atkalredzēšanos tik.. patīkamu un gaidītu?' | ||||
|
|
|
||||
|
šķiet jūtu Tavu pieskārienu, bet atkal jau kļūdos. es nespēju aizmirst to, ka Tevi jūtu. |
||||
|
|
|
||||
|
divas tuvas rokas. klusums. jautājums un atbilde. '..nesaki neko, paklusē, ir vienkārši ļoti labi, ka Tu esi pasaulē.' |
||||
|
|
|
||||
|
|
||||
|
|
|
||||
| to mirkli, kuru ir vērts izdzīvot atkal un atkal, kurā vēlies noslīkt un pakļauties straumēm; tas izdziest līdz ar saprātu, ko uzstāda sistēma. | ||||
|
|
|
||||
|
dzīve Kādam. kad cilvēkam apstājas sirds, kur dodas dvēsele? vai dvēselei arī ir pukstoša sirds? |
||||
|
|
|
||||
| cita cilvēciņa nepieciešamības sajūta un nepieciešamības sajūta pēc cita cilvēka ir VISS. | ||||
|
|
|
||||
| dzīve esot grāmata. tad ir tādas lappuses, kuras ir vēlme mežonīgi izraut; tomēr bez neskaistām lietām mēs neuzzinātu, cik daudz skaista mums ir dots. kļūdas jāpeļauj pašam, lai izgaršotu to patieso rūgtumu. tas veido pieredzi. | ||||
|
|
|
||||
|
viņa šodien aizmirsa sevi mājās. viņa iemiga un šorīt nepamodās. "es šodien neesmu [es], un Tu šodien neesi [tu]". ietekme, nenovērsts tuvums, nepietiekams attālums. nejūtu Tevi savā dzīvē un tas biedē. ārējs daiļums, iekšējs saltums. bēē,-- |
||||
|
|
|
||||
|
"tad labāk mirt un neredzēt neko, bet kā lai atstāj vienu mīļoto?" |
||||
|
|
|
||||
| 19. gs filozofs Arturs Šopenhauers reiz teicis: "Ja pasaulē nebūtu sieviešu, mēs dzīves pirmajās stundās nesaņemtu palīdzību, mūža vidū – baudu, bet beigās – mierinājumu." Vai viņa vārdos neslēpjas tā sievietes burvība un skaistums, kas vīrietim tik ļoti nepieciešama? Un patiešām, - kāpēc gan vīrieši olimpiskajās spēlēs uzrāda tik labus rezultātus, kāpēc gan pasaules lielākie filozofi galvenokārt bijuši vīrieši, kas centušies izprast sievietes dabu un noslēpumus? Kāpēc vīrietim dotas tik spēcīgas rokas, un kāpēc vīrieti visu mūžu nepamet sacensību gars? Kas ir tas, kas mudina vīrieti pilnveidot sevi, mainīties un allaž tiekties līdz zvaigznēm? Atbilde nav vienkārša, jo sieviete nekad nevar būt vienkārša. Sieviete ir noslēpums, sieviete ir mūza, kas iedvesmo. Sievieteir, kaut arī neliels, tomēr klusībā apņēmīgi darbodamies motoriņš, kas iedarbina to mehānismu, ko saucam par vīrieti. Mehānisms bez šī motoriņa ir nepilnvērtīgs. Priekā! Novērtēsim sevi! Katra sieviete ir unikāla un nav atkārtojama. Gluži kā sniegpārsliņas! Ar smaidu mēs spējam salauzt vīrieša īgnumu un ar maigu pieskārienu padarīt viņu vāju. Par mums! | ||||
|
|
|
||||
| man patīk ar Tevi kopā skatīties multenes. | ||||
|
|
|
||||||
|
rītam nav asaru, jo tam nav jūtīgas sirds. |
||||||
|
|
|
||||
| iedomājos.. vai jebkurš pāris saka viens otram, ka mīl? un vai tiešām var aizmirst kādreiz to, ko esi mīlējis? kā var teikt, ka mīl un pēctam pamest? kur paliek tās jūtas? vai cilvēks ir tik nožēlojami nepatiess (pat pret sevi) radījums, ka pats spēj radīt noteikumu - 'ir jāmīl'? | ||||
|
|
|
||||
| un ko iesākt, kad šķiet, ka esi sasniedzis savu laimi? vai tie var būt mērķi, ja tiek sasniegti? jāvēlās, kas lielāks.. | ||||
|
|
|
||||
| esmu vienkārša meitene. man nepatīk īpašas greznības un uzpūstas detaļas. nevajag sarežģītas izsmalcinātības. saproti? | ||||
|
|
|
||||||
| to nemēdz aizmirst. to saka, kad jūt vai mēdz arī noklusēt, bet neaizmirst. | ||||||
|
|
|
||||||
|
viena. aiz garlaicības skaitu kāju pirkstus, vannā. kad tagadne smaida, pagātne klusē. |
||||||
|
|
|
||||
| jums labpatīk to saukt par atkarību, bet es to saucu par ilgām pēc cilvēka. tas nav arī pieradums. tās ir alkas pēc kopābūšanas. tā ir vēlme pēc labsajūtas. tā ir tieksme zināt, ka arī nākotnē šim smaidam būs būt. | ||||
|
|
|
||||||
|
-neieklausīšanās -vēlmes (labot situāciju) trūkums |
||||||
|
|
|
||||||||
| burtiski skrēju šurp, lai tikai uzrakstītu, ka piebeidzu rakstīt zinātnisko. nevis skaistums, bet tā ir skola, kas prasa upurus. pēdējās 48ās stundās miegam tika atvēlētas tikai 14 stundas. tas ir maz, ja ņem vērā, ka visas nomodā pavadītās stundas tiek veltītas darbam pie datora. | ||||||||
|
|
|
||||
| sāp tas, ka esmu jau pieradusi divu dienu laikā pie tā, ka Tevi neredzu.. | ||||
|
|
|
||||
| "kāds ir labākais veids kā likt tev noilgoties pēc manis tikpat ljoti cik man pietrūkst tevis?!" | ||||
|
|
|
||||
| reizēm Tu pat nepamani, ka sāpini mani un cik ļoti vēlos, lai Tu mani samīļo. | ||||
|
|
|
||||
| dažas minūtes spēcīgu pilnīgas sapratnes sajūtu. bija, bija, bija!! | ||||
|
|
|
||||||
| esmu patiešām ietiepīga un kaprīza. piedod, ja ar tām kaprīzēm ir grūti sadzīvot, - mani nepamet tā sajūta, ka Tevis vienmēr ir par maz. | ||||||
|
|
|
||||
|
"pasmaidi manaa vietaa!" ..bet neko TĀDU es nebiju plānojusi.. paldies, mīļum! |
||||
|
|
|
||||
|
viss ir beidzies. jau sen. tikai tu to nezināji. pateici, bet tu jau vairs nespēj saprast, ka dzīve nav skatuve. šeit tēlošana ilgi nepalīdz. jā, laba aktrise esi - man patiešām radās šaubas, neuzticība un visnotaļ negatīvas emocijas. bet, cilvēk, mosties! arī citiem ir tiesības tevi sāpināt tādā pašā veidā kā tu to mēdzi darīt. tā notika. es zinu, ka arī tev ir sirds, un arī tu ko jūti, bet kāpēc tava sirds nejuta tad, kad tu spēlējies ar tā cilvēka jūtām, kas vēl toreiz bija? kļūdas mēdz būt neatgriezeniskas, vārdi - nepiedodami. |
||||
|
|
|
||||
| divi cilvēki. divi labi draugi. abiem dzīvē viss +/-, bet izdevies. un sāk necienīt viens otru. sāk mētāties ar sliktiem vārdiem. nespēju noskatīties kā cilvēki izposta attiecības, jo pati esmu tam izgājusi cauri. | ||||
|
|
|
||||
| Tu pat nejuti, ka raudu, kamēr biju Tavos apskāvienos. asaras ritēja, es klusēju un Tu biji pavisam citā pasaulē. | ||||
|
|
|
||||
| kad dzīvē viss jau kaut nedaudz 'nogaršots', nav žēl šķirties no tā visa. aiziet.. bet nē, te vēl ir ko darīt un ir ko pabojāt, pārmācīt, savākt un izbaudīt. | ||||
|
|
|
||||
|
jauns gads. 2006-ais jeb 'Cits gads'. mana mīļā grupa. darbs. daudzmaz vizualitātes. maz lauku. draudzības spēcināšanas. klase kā autoritāte izzūd. draudzības pagrimums. jauni ikdienas cilvēki klasē. atradu Tevi. 2007-ajā novēlēts laiks, kad mirdzēt. jaunā gada apņemšanās. man nevajag bojāt savu veselību, jo kāpēc bojāt fizisko veselību, ja uzlabojusies emocionālā veselība. |
||||
|
|
|
||||
| un ir tāda nenoteikta lidojuma sajūta. pat pēc vairākām stundām. tablešu rīšana ir muļķīga. sajūta, ka drīz vairs savas kurpju šņores pats nevarēsi aizsiet. kā es piecēlos? kur es biju? atmiņas nav, un arī apziņas, ko pašlaik dari, kādas glupības sarunā. | ||||
|
|
|
||||
| muļķa sirsniņa. vai man reiz kāds pateiks kā mīlēt? nesāpini, lūdzu, vairs tā. es zinu, ka daru dumji, bet tas nenozīmē, ka drīksti mani patriekt. | ||||
|
|
|