Visi šie aprēķini par to, ko vidusmēra cilvēkam vajadzētu sev aizliegt, ir ciniski. Vidusmēra cilvēki nav lielākie "oglekļa pēdas" ražotāji, vidusmēra cilvēkam nav tik daudz iespēju izvēlēties, kā dzīvot komfortabli mazāk piesārņojot planētu, un vidusmēra cilvēki tiešā veidā netiek pie nozīmīgu lēmumu ietekmēšanas. Kamēr tiek tērēts laiks, lai rēķinātu, kādā askēzē vajadzētu dzīvot vidusmēra cilvēkam, tikmēr lielās industrijas par to nospļaujas, jo neies taču samazināt savu peļņu, pārejot uz zaļākām tehnoloģijām. Šitā tāda ņirgāšanās sanāk.

(Reply to this) (Thread)

This. Indviduālā atbildība my ass.

Es desmit gadus centos darīt to, ko iesaka kā vienu no efektīvākajiem individuālās rīcības variantiem - neēst gaļu un dzīvnieku produktus. (+ētika)
Par klimata pārmaiņām esmu informēta jau gadus 20 vismaz, bet nav arī baigi jēdzīgi skatīties atmiņās pirms 15 gadu vecuma. Es pat salīdzinoši sekoju līdzi, kas notiek un kādi lēmumi tiek pieņemti. Šobrīd esmu jau pārgājusi "pasaule tuvojas beigām, baudi, kas atlicis, cilvēce sevi iznīcinās" režīmā, paldies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man ļoti līdzīgi. Taču nu jau labu laiku esmu sapratusi, ka viss tas individuālās atbildības naratīvs ir diezgan bezjēdzīgs. Tas tikai noveļ globālo industriju atbildību uz indivīdu pleciem, lai nebūtu nekas jāmaina - jo var taču vainot patērētāju, kuram ir ierobežotas dārgās "zaļās" izvēles un neskaitāmi daudz dabai kaitniecisku lētāku izvēļu, bet nevajag vainot industrijas, kas šīs kaitnieciskās izvēles vispār rada un piedāvā.

Nu piemēram, no posta: "Apģērbs: 2 džinsu pāri un 2 krekli gadā." Tikmēr industriālie apģērbu ražotāji katru sezonu utilizē tonnām apģērba, jo ražošanas pašizmaksa ir tik niecīga, ka lielāku peļņu nesīs jaunās sezonas apģērba pārdošana par tūkstošiem procentu peļņu, nekā izpārdot pa pašizmaksu veco sezonu. Bet viss fokuss tiek pavērsts uz individuālajiem patērētājiem, kuri gada laikā iegādājas vairāk par 2 kārtām drēbju. Wtf.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet te mēs nonākam pie atziņas, ka demokrātijas un brīvā tirgus apstākļos faktiski nav nekādu tiešu sviru ar ko spiest uz industriju un piespiest to mainīt savu paradumus.
Var mēģināt ar valsts politiku radīt apstākļus, kad strādāt pa vecam vairs nav izdevīgi.
Vai arī jābūt globālam un vispārējam patērētāju spiedienam un pieprasījumam pēc zaļas un ilgtspējīgas produkcijas. Mūsu platumu grādos, kur patērētājus galvenokārt interesē cena, diez vai šis ies cauri.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es gan nenonāku pie atziņas, ka pārmaiņas te būtu nesavietojamas ar demokrātiju un brīvo tirgu. Pirmkārt, ko tieši tu saproti ar brīvo tirgu? Tāds 100% brīvais, neierobežotais tirgus attīstītajās valstīs nepastāv jau krietni sen. Ir virkne visādu ierobežojumu un regulējumu - aizliegts monopols, tiek regulētas attiecības ar darbaspēku, preču kvalitātes kontrole, mārketinga kontrole (aizliegta maldinoša reklāma), utt. Starp citu, arī attiecībā uz dabas aizsardzību jau ir precedenti ar minimāli nepieciešamajiem regulējumiem - ražotņu notekūdeņu, atkritumu un izmešu kontrole. Visi šie regulējumi tikuši ieviesti pamazām ilgākā laika posmā un demokrātiskā ceļā. Protams, pie katra jauna regulējuma būs skaļi bļāvieni par brīvā tirgus krišanu un biedēšana ar komunismu, bet tā tas ir bijis vienmēr.

Es jau iepriekšējos komentos rakstīju, ka novelt šo atbildību uz patērētājiem ir ciniski, bet varu izvērst plašāk, kādēļ tā domāju. Vidusmēra cilvēks ir ar vidusmēra ienākumiem, mūsu valstī tas bieži nozīmē "dzīvo no algas līdz algai", bet, ja arī ir kādi uzkrājumi, tie tāpat nav tik lieli, lai varētu rīkoties pilnīgi brīvi, nerēķinot, cik un ko var atļauties. Brutāli izsakoties, tādam vidusmēra patērētājam pavisam nopietni var būt situācija, kur izvēle ir starp apzinātu ekoloģisku opciju un starp paša izdzīvošanu. Salīdzinājumam, lielākajiem piesārņotājiem - lielajām ražošanas industrijām, tas nav jautājums par izdzīvošanu, bet gan izvēle starp daždesmit miljardu peļņu vs. dažsimtu miljardu peļņu. Ņemot vērā šīs nesamērīgās pozīcijas, tādēļ arī saku, ka tādi saraksti par to, kā vidusmēra cilvēkam jāatsakās no visa, lai "glābu planētu", ir gluži vienkārši ciniski.

Šim visam klāt vēl nāk ētikas jautājums. Piemēram, kādēļ tev nogurušam pēc darba ieejot veikalā ir jāizdara izvēle starp eko un anti-eko pirkumu, vai starp ētisku un neētisku pirkumu? Kādēļ no tevis tiek sagaidīts, ka tu, pirmkārt, būsi ieguldījis savu laiku, lai noskaidrotu, kādos apstākļos ir turētas vistas, kas dējušas šīs konkrētās olas rimčikā, vai kādi ir bijuši darba apstākļi cilvēkiem, kas šuvuši šīs džinsas? Loģiskāk būtu, ja tirgus regulējumi jau valsts līmenī filtrētu šīs lietas. Tieši tāpat, kā ieejot veikalā pēc pārtikas tu rēķinies ar to, ka tā pārtika ir izgājusi kontroli un nebūs indīga.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Piekrītu, ka 100% brīvais tirgus vairs nekur pasaulē nepastāv. Tikai Latvijā vēl daudzi dzīvo 90.gadu ''mežonīgā kapitālisma'' noskaņojumā un diezgan histēriski iestājas pret jebkuru regulējumu, kas varētu samazināt peļņu. Labi atceros 90.gadu ideju, kas bija ekonomikas stūrakmamens. Proti, valstij vispār nevajag iejaukties ekonomikā. Tirgus pats visu sakārtos.

Tīri ekonomiskā līmenī, protams, ka sakārto, bet ne ilgtspējības un vides aizsardzības kontekstā.

(Reply to this) (Parent)