Bet te mēs nonākam pie atziņas, ka demokrātijas un brīvā tirgus apstākļos faktiski nav nekādu tiešu sviru ar ko spiest uz industriju un piespiest to mainīt savu paradumus.
Var mēģināt ar valsts politiku radīt apstākļus, kad strādāt pa vecam vairs nav izdevīgi.
Vai arī jābūt globālam un vispārējam patērētāju spiedienam un pieprasījumam pēc zaļas un ilgtspējīgas produkcijas. Mūsu platumu grādos, kur patērētājus galvenokārt interesē cena, diez vai šis ies cauri.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es gan nenonāku pie atziņas, ka pārmaiņas te būtu nesavietojamas ar demokrātiju un brīvo tirgu. Pirmkārt, ko tieši tu saproti ar brīvo tirgu? Tāds 100% brīvais, neierobežotais tirgus attīstītajās valstīs nepastāv jau krietni sen. Ir virkne visādu ierobežojumu un regulējumu - aizliegts monopols, tiek regulētas attiecības ar darbaspēku, preču kvalitātes kontrole, mārketinga kontrole (aizliegta maldinoša reklāma), utt. Starp citu, arī attiecībā uz dabas aizsardzību jau ir precedenti ar minimāli nepieciešamajiem regulējumiem - ražotņu notekūdeņu, atkritumu un izmešu kontrole. Visi šie regulējumi tikuši ieviesti pamazām ilgākā laika posmā un demokrātiskā ceļā. Protams, pie katra jauna regulējuma būs skaļi bļāvieni par brīvā tirgus krišanu un biedēšana ar komunismu, bet tā tas ir bijis vienmēr.

Es jau iepriekšējos komentos rakstīju, ka novelt šo atbildību uz patērētājiem ir ciniski, bet varu izvērst plašāk, kādēļ tā domāju. Vidusmēra cilvēks ir ar vidusmēra ienākumiem, mūsu valstī tas bieži nozīmē "dzīvo no algas līdz algai", bet, ja arī ir kādi uzkrājumi, tie tāpat nav tik lieli, lai varētu rīkoties pilnīgi brīvi, nerēķinot, cik un ko var atļauties. Brutāli izsakoties, tādam vidusmēra patērētājam pavisam nopietni var būt situācija, kur izvēle ir starp apzinātu ekoloģisku opciju un starp paša izdzīvošanu. Salīdzinājumam, lielākajiem piesārņotājiem - lielajām ražošanas industrijām, tas nav jautājums par izdzīvošanu, bet gan izvēle starp daždesmit miljardu peļņu vs. dažsimtu miljardu peļņu. Ņemot vērā šīs nesamērīgās pozīcijas, tādēļ arī saku, ka tādi saraksti par to, kā vidusmēra cilvēkam jāatsakās no visa, lai "glābu planētu", ir gluži vienkārši ciniski.

Šim visam klāt vēl nāk ētikas jautājums. Piemēram, kādēļ tev nogurušam pēc darba ieejot veikalā ir jāizdara izvēle starp eko un anti-eko pirkumu, vai starp ētisku un neētisku pirkumu? Kādēļ no tevis tiek sagaidīts, ka tu, pirmkārt, būsi ieguldījis savu laiku, lai noskaidrotu, kādos apstākļos ir turētas vistas, kas dējušas šīs konkrētās olas rimčikā, vai kādi ir bijuši darba apstākļi cilvēkiem, kas šuvuši šīs džinsas? Loģiskāk būtu, ja tirgus regulējumi jau valsts līmenī filtrētu šīs lietas. Tieši tāpat, kā ieejot veikalā pēc pārtikas tu rēķinies ar to, ka tā pārtika ir izgājusi kontroli un nebūs indīga.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Piekrītu, ka 100% brīvais tirgus vairs nekur pasaulē nepastāv. Tikai Latvijā vēl daudzi dzīvo 90.gadu ''mežonīgā kapitālisma'' noskaņojumā un diezgan histēriski iestājas pret jebkuru regulējumu, kas varētu samazināt peļņu. Labi atceros 90.gadu ideju, kas bija ekonomikas stūrakmamens. Proti, valstij vispār nevajag iejaukties ekonomikā. Tirgus pats visu sakārtos.

Tīri ekonomiskā līmenī, protams, ka sakārto, bet ne ilgtspējības un vides aizsardzības kontekstā.

(Reply to this) (Parent)