Neprātīgā saprāta balss -

[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Janvāris 19., 2015
11:48
[User Picture]

[Link]

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Man brīžiem ienāk prātā tāda ķecerīga doma, ka mūsdienu sabiedrībai, reizēm, daudz svarīgāki ir dzīvnieki nekā cilvēki. Par visādiem pamestiem vai slimiem suņiem/kaķiem sabiedrība žēlojas un ceļ ažiotāžu praktiski nepārtraukti, turpretī par cilvēkiem, kam nepieciešama reāla palīdzība krietni retāk, reizēm tikai pēc īpaša paziņojuma. Kaut kā nesaskan ar apgalvojumiem, ka galvenais ir cilvēks.

Tags:

(8Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Comments
 
[User Picture]
From:[info]special_k
Date:19. Janvāris 2015 - 12:33
(Link)
piekrītu
From:[info]fedrs
Date:19. Janvāris 2015 - 12:49
(Link)
Ka "galvenais ir cilvēks" apgalvoja tikai Grigule, neviens cits.
[User Picture]
From:[info]klusums
Date:19. Janvāris 2015 - 12:54
(Link)
Mana mamma to apgalvo pilnīgi reāli. Viņa tic dzīvniekiem vairāk kā cilvēkiem un to pārmest nevar.
From:[info]windrider
Date:19. Janvāris 2015 - 14:55
(Link)
Nu pārmest ir grūti, jā, bet īsti pareizi, manuprāt, tas tomēr nav.
[User Picture]
From:[info]klusums
Date:19. Janvāris 2015 - 15:02
(Link)
Kāpēc? Cilvēkiem ir pašiem sava galva, lai domātu un darītu. Dzīvnieki ir daudz neizdevīgākā pozīcijā, ja notiek kāda šaize.

Un... cilvēki ir emocionāli. Viņi palīdz dzīvniekiem, dāvjiem un slimjiem bērniņiem, jo tas ķer uz emocijām. To, ka daudz jēdzīgāk ir noziedot wikipedijai retais iedomājas.
[User Picture]
From:[info]klusums
Date:19. Janvāris 2015 - 15:04
(Link)
Un ak jā - cilvēks ir galvenais. Ļoti nepiekrītu tam, kā tas tiek parasti interpretēts - radības kronis, kurš drīkst atļauties visu. Kāpēc gan būtu jāpieņem, ka cilvēks ir galvenais?
[User Picture]
From:[info]ziimogvasks
Date:19. Janvāris 2015 - 15:50
(Link)
Nu ja man būtu jāizvēlas palīdzēt savam zobārstam vai uz ielas pamestam sunim, es nezinu kam es palīdzētu.
[User Picture]
From:[info]savanna
Date:19. Janvāris 2015 - 16:21
(Link)
Cilvēki savu dzīvi var izvēlēties paši - tas par ubagojošajiem. Dzīvnieku dzīvi un tās likteni bieži nosaka kas? - tie paši cilvēki.

Slimie bērni, kuriem palīdz sabiedrība - jā, ir tāda lieta, bet, vai ētiskāk būtu viņus uzreiz likvidēt, kā to dara dzīvnieki, ja mana, ka viņu atvase ir nepilnvērtīgs. Dabīgā izlase tas saucas.

Paņemt sunīti no patversmes liekas kaut kā vienkāršāk, kā paņemt kādu svešu opīti no pansionāta. Jeb es kļūdos?

Un, ja ir tāds gadījums, kā ar Dāvi, kuram, veselam esot sākās problēmas, kuru novēršanai bija vajadzīgi līdzekļi, tad man liekas saprotama cilvēku vēlme palīdzēt.
Tomēr, tie gadījumi, kad piedzimst pilnīgi slims - fiziski un garīgi, bērns, bet vecāki grib pagarināt viņa dzīvi par 1 gadu vai 5 gadiem, kas būs neapzināta un, iespējams, intensīvajā palātā un, lūdz tam ziedot simtiem tūkstošus... Jā, nenoliedzami, mēs neesam tie, kuriem noteikt, kuram dzīvot, un kuram - nē. Bet ir brīži, kad gribas padomāt, vai ar palīdzību būs palīdzēts, vai arī nāve izvilkta dažu gadu garumā.

Powered by Sviesta Ciba