Cilvēki savu dzīvi var izvēlēties paši - tas par ubagojošajiem. Dzīvnieku dzīvi un tās likteni bieži nosaka kas? - tie paši cilvēki.

Slimie bērni, kuriem palīdz sabiedrība - jā, ir tāda lieta, bet, vai ētiskāk būtu viņus uzreiz likvidēt, kā to dara dzīvnieki, ja mana, ka viņu atvase ir nepilnvērtīgs. Dabīgā izlase tas saucas.

Paņemt sunīti no patversmes liekas kaut kā vienkāršāk, kā paņemt kādu svešu opīti no pansionāta. Jeb es kļūdos?

Un, ja ir tāds gadījums, kā ar Dāvi, kuram, veselam esot sākās problēmas, kuru novēršanai bija vajadzīgi līdzekļi, tad man liekas saprotama cilvēku vēlme palīdzēt.
Tomēr, tie gadījumi, kad piedzimst pilnīgi slims - fiziski un garīgi, bērns, bet vecāki grib pagarināt viņa dzīvi par 1 gadu vai 5 gadiem, kas būs neapzināta un, iespējams, intensīvajā palātā un, lūdz tam ziedot simtiem tūkstošus... Jā, nenoliedzami, mēs neesam tie, kuriem noteikt, kuram dzīvot, un kuram - nē. Bet ir brīži, kad gribas padomāt, vai ar palīdzību būs palīdzēts, vai arī nāve izvilkta dažu gadu garumā.

(Reply to this)