esošas lietas
Šķiet, problēma tomēr ir interešu konfliktā. Tajā, ka nezinu, kurš virziens ir "uz priekšu" un "kurš" - atpakaļ.

Ja es eju naktī uz meža pusi, ja ir smaržīgs vējš - es gribu turp iet. Jo tas ir pareizi un labi.
Ja es apstājos, tad ieradums mani tūliņ griež apkārt, aicina padomāt par kādu ar programmēšanu saistītu ideju vai ko tamlīdzīgu. Jo tas ir saprotami un interesanti.
Ja es veros tumsā aiz loga, es gribu atvērt visus logus, izslēgt gaismas un dzīvot otrā pusē.
Ja es veros tumsā, stāvot zem vientuļa ozola piecu minūšu gājumā no mājām, es jūtu, ka man ir vēsi un varbūt nāk miegs. Bet es gribu dzīvot tajā pusē.

Ja es veros nakts debesīs, es zinu, ka laiks... laiks ir dzīves blakusparādība. Un debesis joprojām ir tās pašas.
Ja es veros kalendārā/pulkstenī, es jūtu, kā katra stunda steidzina un liek raizēties par neiesāktiem un arī vēl neiedomātiem darbiem.

Un tas neiet kopā, diemžēl :/