khm, grr.
Tikko mana māsa apmēram stundu stāvēja man blakus un lēni, vienmērīgi runājot, mēģināja man iestāstīt, ka viņai esot interesanti ar mani parunāt & vispār mani satikt (ņemot vērā, ka mēs dzīvojam vienā mājā...).

Viņa apgalvoja, ka izolācija esot kaitīga, ka vajagot interesēties par "paziņām" un draugiem, sveicināt pamatskolas laika klasesbiedrus & nebūt pārāk noslēgtam. Viņa izteica neizpratni par to, ka lielu dienas daļu es pavadu pie datora un "neko nedaru" & ka pēdējā laikā esmu mazāk grāmatas lasījis kā agrāk (jo grāmatas, kas lasītas no ekrāna, neskaitās!). Ieteica pārmaiņas pēc palasīt citu žanru darbus & aiziet uz bibliotēku (mkay, šī ir laba ideja).

Un vēl viņa stāstīja, ka man vajadzētu iet agrāk gulēt, lai es varētu agrāk celties. Bet es apgalvoju, ka nakts ir labs laiks k-kā darīšanai, jo neviens netraucē (visi guļ). Un vispār man cilvēki pārsvarā traucē.

Viņa nesaprata, kāpēc es vienmēr gribu tikt no viņas vaļā, kad viņa pie manis nāk. Es atbildēju, ka varbūt tāpēc, ka nāk viņa, nevis es. Var šķist, ka es nekad nenāktu, bet nav jau bijusi iespēja pārbaudīt.

Teorētiski viņai ir iespēja šo visu izlasīt.


Eh... Droši vien būtu vienkāršāk/vieglāk dzīvot k-kur tālu, kalna galā, un nevienu neatcerēties. Vai varbūt es tā jau daru? Nē, negribētu tomēr, bet varētu izvēlēties tādu iespēju. Tā jau mēdz būt kādu brīdi pēc pusnakts - saasinātas emocijas, nebeidzams optimisms vai skaudras skumjas un ilgas. Es joprojām esmu šeit, esmu kaut kur aizķēries un neredzu ceļu uz priekšu, atpakaļ, prom. Pārmaiņu grāmata man stāsta par revolution un molting dažādos kontekstos, vai varbūd dažos, bet es nesaprotu pats savus pareģojumus. Man ir daudz ideju, un es vienmēr šaubos, vai tās ir realizācijas vērtas. Tās raizes traucē arī spēlēties :/ [jo, zini, tev jau tā vara, tā spēles un spēlēšanas vara, tās smiltis starp taviem pirxtiem - tā ir tikai tobrīd, kad tu smejies un būvē smilšu pilis iedomātiem prinčiem un princesēm, nevis ar drūmu apņēmību cel blokmājas un fabrikas]

[vietam manevram ir vajadzīga]